Šī Konverģences ziņojuma valodas versija neietver visas nodaļas. Pilns ziņojums ir pieejams angļu valodā ECB tīmekļvietnē.

1. Ievads

Šis Konverģences ziņojums sagatavots saskaņā ar 2025. gada 25. februārī iesniegto Bulgārijas lūgumu veikt valsts novērtējumu. Sagatavojot šo ziņojumu, ECB izpilda Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – Līgums) 140. panta prasību pēc tādas dalībvalsts pieprasījuma, uz kuru attiecas izņēmums, iesniegt ziņojumu Eiropas Savienības Padomei (turpmāk – ES Padome) "par panākumiem, ko guvušas dalībvalstis ar izņēmuma statusu, pildot saistības attiecībā uz ekonomikas un monetārās savienības izveidi".^[1] Tādas pašas pilnvaras dotas Eiropas Komisijai, kas arī sagatavojusi ziņojumu, un abi ziņojumi vienlaikus tiek iesniegti ES Padomei. Šajā ziņojumā aplūkota tikai Bulgārija: pārējās dalībvalstis ar izņēmuma statusu, t. i., Čehija, Ungārija, Polija, Rumānija un Zviedrija, tiks vērtētas nākamajā regulārajā Konverģences ziņojumā 2026. gadā. Dānija, kurai ir īpašs statuss, 2026. gada ziņojumā netiks aplūkota, ja vien tā to nepieprasīs.^[2]

Šajā ziņojumā ECB izmanto iepriekšējos Konverģences ziņojumos lietoto struktūru. Tajā vērtēts, vai Bulgārijā panākts augsts ilgtspējīgas ekonomiskās konverģences līmenis, vai valsts tiesību akti atbilst Līgumiem un Protokolam par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem (turpmāk – ECBS Statūti) un vai ir izpildītas normatīvās prasības, lai Българска народна банка (Bulgārijas Nacionālā banka) kļūtu par Eurosistēmas neatņemamu sastāvdaļu.

Ekonomiskās konverģences procesa novērtējums ir būtiski atkarīgs no pamatā esošās statistikas kvalitātes un integritātes. Politiski apsvērumi vai iejaukšanās nedrīkst ietekmēt statistikas apkopošanu un sniegšanu. ES dalībvalstis aicinātas uzskatīt savas statistiskās informācijas kvalitāti un integritāti par augstas prioritātes jautājumu, nodrošināt, ka šīs statistikas apkopošanā tiek izmantota pienācīga kontroles un līdzsvara sistēma, kā arī piemērot standartu minimumu statistikas jomā. Šie standarti ir ārkārtīgi svarīgi, lai pastiprinātu valsts statistikas iestāžu neatkarību, integritāti un atbildību un palīdzētu vairot ticību valdības finanšu statistikas kvalitātei (sk. 5. nodaļu).

Ar 2014. gada 4. novembri katrai ES dalībvalstij, attiecībā uz kuru atcelts izņēmums, ne vēlāk kā euro ieviešanas datumā jāpievienojas Vienotajam uzraudzības mehānismam (VUM).^[3] Ar minēto datumu uz konkrēto valsti attiecas visas ar VUM saistītās tiesības un pienākumi. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai tiktu veikti nepieciešamie sagatavošanās darbi. Īpaši tiks veikts katras tādas dalībvalsts banku sistēmas visaptverošs novērtējums, kura pievienojas eurozonai un tādējādi – arī VUM.^[4] Bulgārija pašlaik ir vienīgā dalībvalsts, kura piedalās VUM saskaņā ar ciešo sadarbību, kas izveidota ar ECB kā daļa no valsts apņemšanās vienlaikus pievienoties gan banku savienībai, gan valūtas kursa mehānismam (VKM II).^[5] Ciešās sadarbības regulējums ar Bulgārijas Nacionālo banku stājās spēkā 2020. gada 1. oktobrī pēc nepieciešamo uzraudzības un juridisko priekšnoteikumu izpildes. Šajā dienā ECB uzņēmās atbildību par 1) nozīmīgo iestāžu tiešo uzraudzību Bulgārijā; 2) kopīgām procedūrām attiecībā uz visām uzraudzītajām iestādēm un 3) mazāk nozīmīgo iestāžu, kuras joprojām uzrauga valsts uzraudzības iestāde, uzraudzības pārraudzību. ECB Banku uzraudzība un Bulgārijas Nacionālā banka ļoti cieši sadarbojās, lai nodrošinātu valsts kompetentās iestādes raitu integrāciju VUM.^[6]

Ziņojuma struktūra ir šāda. 2. nodaļā aprakstīta ekonomiskās un tiesiskās konverģences novērtēšanā izmantotā pamatprincipu sistēma. 3. nodaļā ietverts valsts kopsavilkums, kurā sniegti Bulgārijas ekonomiskās un tiesiskās konverģences novērtējuma galvenie rezultāti. 4. nodaļa detalizētāk izklāstīts ekonomiskās konverģences stāvoklis Bulgārijā. 5. nodaļā sniegts konverģences rādītāju un to apkopošanas statistiskās metodoloģijas pārskats. Visbeidzot, 6. nodaļā vērtēta Bulgārijas nacionālo tiesību aktu, t. sk. Bulgārijas Nacionālās bankas statūtu, atbilstība Līguma 130. un 131. pantam.

2. Analīzes struktūra

2.1. Ekonomiskā konverģence

Lai novērtētu ekonomisko konverģenci ES dalībvalstīs, kuras vēlas ieviest euro, ECB izmanto vienotu analīzes struktūru. Šī vienotā struktūra, kas konsekventi tiek piemērota visos Eiropas Monetārā institūta (EMI) un ECB Konverģences ziņojumos, balstās, pirmkārt, uz Līguma nosacījumiem un to piemērošanu ECB darbībā attiecībā uz cenu, fiskālo bilanču un parāda rādītāju, valūtas kursu un ilgtermiņa procentu likmju norisēm, kā arī citiem ekonomiskajai integrācijai un konverģencei svarīgiem faktoriem. Otrkārt, tā pamatojas uz vairākiem retrospektīviem un uz nākotni vērstiem papildu ekonomiskajiem rādītājiem, kurus uzskata par lietderīgiem konverģences noturības detalizētākai novērtēšanai. Daži šīs struktūras elementi laika gaitā ir uzlaboti. Uz visiem šiem faktoriem balstītais aplūkotās dalībvalsts novērtējums arī sniedz svarīgu informāciju, kas palīdz nodrošināt, ka tās integrācija eurozonā notiks bez lielām grūtībām. Tālāk 1.–5. ielikumā aplūkotas tiesību aktu normas un izklāstīta metodoloģija to piemērošanai ECB darbībā.

Nepārtrauktības un vienādas attieksmes nodrošināšanai šis ziņojums pamatojas uz ECB iepriekš publicētajos ziņojumos noteiktajiem principiem. Konkrēti, piemērojot konverģences kritērijus, ECB (un pirms tam – EMI) ievēro vairākus vadošos principus. Pirmkārt, katrs kritērijs tiek precīzi interpretēts un piemērots. Šā principa pamatā ir apsvērums, ka kritēriju galvenais mērķis ir nodrošināt, lai eurozonā varētu piedalīties tikai tās dalībvalstis, kuru ekonomiskie nosacījumi veicina cenu stabilitātes un eurozonas vienotības saglabāšanu. Otrkārt, konverģences kritēriji veido loģisku un saskaņotu kopumu, un tie visi jāizpilda. Līgumā kritēriji sniegti kā vienlīdz svarīgi un bez hierarhijas. Treškārt, konverģences kritēriji jāizpilda, pamatojoties uz reāliem datiem, nevis uz prognozēm. Ceturtkārt, konverģences kritēriju piemērošanā būtu jāievēro konsekvence, pārredzamība un vienkāršība. Turklāt, apsverot atbilstību konverģences kritērijiem, būtisks faktors ir noturība, jo konverģence jāpanāk ne tikai kādā konkrētā laikā, bet tai jābūt ilgstošai. Tāpēc valstu novērtējumos plaši aplūkota konverģences ilgtspēja.

Tāpēc attiecīgo valstu ekonomiskās norises tiek aplūkotas retrospektīvi, galvenokārt aptverot pēdējos 10 gadus. Tas palīdz labāk noteikt, cik lielā mērā pašreizējie sasniegumi ir patiesu strukturālo pārkārtojumu rezultāts, kam savukārt vajadzētu ļaut labāk novērtēt ekonomiskās konverģences ilgtspēju.

Papildus un atbilstošā apjomā izmanto arī nākotnes perspektīvu. Šādā kontekstā īpaša uzmanība pievērsta tam, ka labvēlīgu tautsaimniecības attīstības tendenču ilgtspēja ir ļoti atkarīga no atbilstīgas un ilgstošas politikas reakcijas uz pašreizējiem un nākotnes sarežģītajiem uzdevumiem. Stingra vadība, stabilas iestādes un ilgtspējīgas valsts finanses arī ir svarīgas, lai vidējā termiņā un ilgtermiņā veicinātu cenu stabilitāti un produkcijas izlaides ilgtspējīgu kāpumu. Kopumā uzsvērts, ka ekonomiskās konverģences ilgtspējas nodrošināšana ir atkarīga gan no stabila sākumstāvokļa, stabilu iestāžu esības un noturības pret satricinājumiem, gan no pareizas politikas īstenošanas pēc euro ieviešanas.

Šajā Konverģences ziņojumā ietvertie statistiskie dati atbilst stāvoklim 2025. gada 19. maijā. Konverģences kritēriju piemērošanā izmantotos statistiskos datus nodrošināja Eiropas Komisija (sk. 5. nodaļu, kā arī statistikas tabulas un attēlus) sadarbībā ar ECB (valūtas kursi un ilgtermiņa procentu likmes). Vienojoties ar Komisiju, noteikts, ka cenu stabilitātes kritērija un ilgtermiņa procentu likmju kritērija atsauces periods aptver laikposmu no 2024. gada maija līdz 2025. gada aprīlim. Savukārt valūtas kursu atsauces periods aptver laikposmu no 2023. gada 20. maija līdz 2025. gada 19. maijam. Vēsturiskie dati par fiskālo stāvokli aptver periodu līdz 2024. gadam. Ņemtas vērā arī dažādu avotu sniegtās prognozes un cita informācija, kas ir svarīga konverģences ilgtspējas turpmākā novērtēšanā. Komisijas 2025. gada pavasara ekonomikas prognoze un Brīdināšanas mehānisma 2025. gada ziņojums, kas arī ņemti vērā šajā ziņojumā, publicēti attiecīgi 2025. gada 19. maijā un 2024. gada 17. decembrī. ECB Ģenerālpadome apstiprināja šo ziņojumu 2025. gada 30. maijā.

Juridiskie noteikumi attiecībā uz cenu dinamiku un tas, kā tos piemēro ECB, atspoguļoti 1. ielikumā.

Vidējā SPCI inflācija 12 mēnešu atsauces periodā no 2024. gada maija līdz 2025. gada aprīlim tiek aplūkota, ņemot vērā dalībvalsts ekonomisko sniegumu cenu stabilitātes ziņā pēdējos 10 gados. Tādējādi iespējams vispusīgāk novērtēt cenu dinamikas ilgtspēju aplūkojamā valstī. Uzmanība pievērsta monetārās politikas virzienam, īpaši tam, vai monetārās iestādes galvenokārt koncentrējušās uz cenu stabilitātes nodrošināšanu un saglabāšanu, kā arī uz citu ekonomikas politikas jomu ieguldījumu šā mērķa sasniegšanā. Turklāt ņemta vērā makroekonomiskās vides ietekme uz cenu stabilitātes nodrošināšanu. Cenu dinamika vērtēta pieprasījuma un piedāvājuma apstākļos, galvenokārt aplūkojot tādus faktorus kā vienības darbaspēka izmaksas un importa cenas. Visbeidzot, ņemtas vērā arī citu svarīgu cenu indeksu tendences. Nākotnes perspektīvā ir sniegts ieskats gaidāmajās inflācijas norisēs tuvāko gadu laikā, arī svarīgāko starptautisko organizāciju un tirgus dalībnieku prognozes. Turklāt tajā raksturoti institucionālie un strukturālie aspekti, kas ir svarīgi, lai pēc euro ieviešanas saglabātu cenu stabilitāti veicinošu vidi.

Tiesību aktu noteikumi attiecībā uz fiskālajām norisēm un tas, kā tos piemēro ECB, kā arī procedūras jautājumi atspoguļoti 2. ielikumā.

Attiecībā uz valsts finanšu ilgtspēju atsauces gada (2024. gada) rezultāti aplūkoti, ņemot vērā aplūkojamās valsts darbību pēdējos 10 gados. Vispirms tiek vērtēta budžeta deficīta rādītāja dinamika. Ieteicams ņemt vērā, ka valsts gada budžeta deficīta rādītāja pārmaiņas parasti nosaka dažādi faktori. To ietekmi var iedalīt, no vienas puses, cikliskos efektos, kas atspoguļo budžeta deficīta reakciju uz ekonomiskās attīstības cikla pārmaiņām, un, no otras puses, necikliskos efektos, ko bieži izmanto strukturālo vai pastāvīgo fiskālās politikas korekciju atspoguļošanai. Tomēr ne vienmēr var uzskatīt, ka šādi necikliski efekti, kādi skaitliskā izteiksmē sniegti šajā ziņojumā, pilnībā atspoguļo fiskālā stāvokļa strukturālās pārmaiņas, jo tie ietver īslaicīgu ietekmi uz budžeta bilanci, ko izraisa gan politikas pasākumu, gan īpašu faktoru ietekme.

Pēc tam tiek vērtēta valsts parāda rādītāja dinamika un to noteicošie faktori šajā periodā. Šie faktori ir nominālā IKP pieauguma tempa un procentu likmju atšķirības, sākotnējā bilance un deficīta-parāda korekcija. Šāds skatījums var sniegt papildu informāciju par to, cik lielā mērā makroekonomiskā vide, īpaši izaugsmes temps un procentu likmes, ietekmējusi parāda dinamiku. Turklāt aplūkota valdības parāda struktūra, īpaši pievēršoties īstermiņa parāda īpatsvaram un ārvalstu valūtas parāda īpatsvaram un to dinamikai. Salīdzinot šos īpatsvarus ar pašreizējo parāda rādītāja līmeni, uzsvērts fiskālo bilanču jutīgums pret valūtas kursu un procentu likmju pārmaiņām.

2024. gadā, stājoties spēkā pārskatītajam Stabilitātes un izaugsmes paktam, tika izdoti jauni uz parādu balstītas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras sākšanas noteikumi. Lai gan uz deficītu balstītas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras sākšanas noteikumi galvenokārt paliek nemainīgi, uz parādu balstītas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras sākšanas noteikumi tika mainīti, kā aprakstīts 2. ielikumā. Tomēr periodā līdz statistisko datu iesniegšanas beigu termiņam (2025. gadā), pamatojoties uz 2024. gada rezultātiem, nav uzsāktas uz parādu balstītas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras, jo ES Padomes noteiktie neto izdevumu plāni aptver fiskālās stratēģijas, kas tiks īstenotas, tikai sākot ar 2025. gadu.

Stabilitātes un izaugsmes pakta vispārējā izņēmuma klauzula bija aktivizēta no 2020. gada līdz 2023. gadam, un 2025. gada aprīlī ES Padome nāca klajā ar koordinētu pieprasījumu aktivizēt valsts izņēmuma klauzulu. Vispārējās izņēmuma klauzulas aktivizēšana ļāva dalībvalstīm novirzīties no budžeta prasībām, kas normālos apstākļos būtu piemērojamas, lai Stabilitātes un izaugsmes pakta ietvaros veicinātu nepieciešamo politikas koordinācijas pasākumu īstenošanu pandēmijas un Krievijas kara pret Ukrainu kontekstā. 2025. gada 19. martā Eiropas Komisija ierosināja koordinēti aktivizēt valsts izņēmuma klauzulu, ļaujot valstīm novirzīties no apstiprinātā neto izdevumu plāna, lai atvēlētu papildu budžeta līdzekļus aizsardzības spēju stiprināšanai. Konkrēti, Komisija norādīja, ka "Krievijas īstenotais agresijas karš pret Ukrainu un tās draudi Eiropas drošībai ir ārkārtas apstākļi, kas ir ārpus dalībvalstu kontroles un kam ir liela ietekme uz dalībvalstu finansēm, jo tie rada aizsardzības spēju stiprināšanas izdevumu neplānotu un/vai plānotu pieaugumu".^[13] 2025. gada 30. aprīlī Padome nāca klajā ar paziņojumu, kurā koordinēti pieprasīja aktivizēt valsts izņēmuma klauzulu.^[14] Vienlaikus 16 dalībvalstis bija nolēmušas lūgt klauzulas aktivizēšanu četru gadu laikā, piemērojot elastības principu līdz 1.5% no IKP.

Vērtējot nākotnes perspektīvas, tiek aplūkotas jaunākās Eiropas Komisijas prognozes 2025. un 2026. gadam un ar parāda atmaksājamības līmeņa saglabāšanu saistīto ilgtermiņa problēmu novērtējums. Konkrēti, tas ietver budžeta bilances un parāda rādītāja perspektīvas novērtējumu, ņemot vērā pašreizējo fiskālo politiku. Papildus tiek uzsvērtas ilgtermiņa problēmas, kas saistītas ar budžeta stāvokļa ilgtspējas saglabāšanu un plašām konsolidācijas jomām, īpaši tās, kuras attiecas uz nefondēto valsts pensiju sistēmu saistībā ar demogrāfiskajām pārmaiņām un valdības iespējamām saistībām. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem nacionālo fiskālo un strukturālo plānu ietvaros valstis izstrādā vidējā termiņa budžeta plānus, kurus tās publicējušas kopš 2024. gada rudens. Šajos plānos iekļauta neto izdevumu trajektorija, kas aptver vismaz četru gadu periodu, un tajos tiks izklāstītas valdības fiskālās stratēģijas, kas tiks īstenotas, sākot ar 2025. gadu.

Tiesību aktu normas valūtas kursa norišu jomā un to piemērošana ECB darbībā atspoguļotas 3. ielikumā.

Papildus dalībai VKM II un nominālā valūtas kursa norisēm attiecībā pret euro pārskata periodā īsumā aplūkoti dati, kas liecina par pašreizējā valūtas kursa stabilitāti. Tie tiek iegūti no reālo efektīvo valūtas kursu, kā arī maksājumu bilances tekošā, kapitāla un finanšu konta dinamikas. Tiek vērtētas arī kopējā ārējā parāda un tīrās starptautisko investīciju bilances pārmaiņas ilgākos laika periodos. Iedaļā par valūtas kursa norisēm aplūkoti arī rādītāji, kas atspoguļo līmeni, kādā attiecīgā valsts integrēta eurozonā. To vērtē ārējās tirdzniecības (eksporta un importa) integrācijas, kā arī finanšu integrācijas izteiksmē. Visbeidzot, iedaļā par valūtas kursa norisēm aplūkots (ja attiecināms), vai attiecīgā vērtējamā valsts divu gadu atsauces periodā guvusi labumu no centrālās bankas likviditātes palīdzības vai maksājumu bilances atbalsta. Tiek izskatīta gan faktiskā, gan piesardzības nolūkā pieprasītā palīdzība.

Tiesību aktu noteikumi attiecībā uz ilgtermiņa procentu likmju dinamiku un to, kā tos piemēro ECB, atspoguļoti 4. ielikumā.

Kā jau minēts, Līgumā precīzi sniegta atsauce uz "konverģences stabilitāti", ko atspoguļo ilgtermiņa procentu likmes. Tāpēc norises atsauces periodā (no 2024. gada maija līdz 2025. gada aprīlim) aplūkotas saistībā ar ilgtermiņa procentu likmju tendencēm pēdējos 10 gados (vai periodā, par kuru pieejami dati) un galvenajiem faktoriem, kas nosaka to atšķirības salīdzinājumā ar eurozonā dominējošo vidējo ilgtermiņa procentu likmi. Atsauces periodā eurozonas vidējā ilgtermiņa procentu likme, iespējams, daļēji atspoguļoja vairāku eurozonas valstu augstās valstij specifiskās riska prēmijas. Tāpēc salīdzinājumam izmantota arī eurozonas AAA reitinga valdības ilgtermiņa obligāciju ienesīguma likme (t. i., eurozonas AAA ienesīguma līknes ilgtermiņa ienesīgums, kas ietver eurozonas valstis ar AAA reitingu). Šā ziņojuma analīzes pamatojumam sniegta informācija par finanšu tirgus apjomu un attīstību. Tās pamatā ir trīs dažādi rādītāji (nefinanšu sabiedrību emitēto apgrozībā esošo parāda vērtspapīru apjoms, akciju tirgus kapitalizācija un iekšzemes nefinanšu privātajam sektoram izsniegtie monetāro finanšu iestāžu kredīti), kas kopā nosaka finanšu tirgu apjomu.

Visbeidzot, saskaņā ar Līguma 140. panta 1. punktu šajā ziņojumā jāanalizē vairāki citi svarīgi faktori (sk. 5. ielikumu). Šajā ziņā 2011. gada 13. decembrī saskaņā ar Līguma 121. panta 6. punktu stājusies spēkā uzlabota tautsaimniecības pārvaldības sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt ciešāku ekonomikas politikas saskaņošanu un ES dalībvalstu ekonomiskās darbības ilgtspējīgu konverģenci. 5. ielikumā īsumā raksturotas atbilstīgās tiesību aktu normas un veids, kādā minētie papildu faktori atspoguļoti ECB veiktajā konverģences novērtējumā.

2.2. Nacionālo tiesību aktu atbilstība Līgumiem

2.2.1. Ievads

Saskaņā ar Līguma 140. panta 1. punktu ECB (un Eiropas Komisijai) vismaz reizi divos gados vai pēc tādas dalībvalsts pieprasījuma, uz kuru attiecas izņēmums, jāsagatavo ziņojums Padomei par panākumiem, ko guvušas dalībvalstis, uz kurām attiecas izņēmums, pildot saistības attiecībā uz ekonomikas un monetārās savienības izveidi. Šajos ziņojumos jāiekļauj novērtējums par katras dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, nacionālo tiesību aktu, t. sk. NCB statūtu, atbilstību Līguma 130. un 131. pantam un attiecīgajiem ECBS Statūtu pantiem. Šādu Līgumā noteiktu pienākumu dalībvalstīm, uz kurām attiecas izņēmums, dēvē arī par tiesisko konverģenci.

Vērtējot tiesisko konverģenci, ECB neaprobežojas vien ar nacionālo tiesību aktu teksta formālu novērtējumu, bet var arī apsvērt, vai attiecīgo nosacījumu ieviešana atbilst Līgumu un ECBS Statūtu būtībai. ECB īpašas bažas rada jebkuras pazīmes par to, ka uz kādas dalībvalsts NCB lēmējinstitūcijām tiek izdarīts spiediens, kas neatbilst Līguma garam attiecībā uz centrālo banku neatkarību.

ECB arī uzskata, ka nepieciešama raita un nepārtraukta NCB lēmējinstitūciju darbība. Šajā sakarā dalībvalstu atbildīgajām iestādēm ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai, atbrīvojoties NCB lēmējinstitūcijas locekļa vietai, nodrošinātu savlaicīgu jauna locekļa iecelšanu amatā.^[17]

ECB veiks rūpīgu visu norišu monitoringu, pirms sniegs galīgu pozitīvu novērtējumu, kurā tiks secināts, ka dalībvalsts nacionālie tiesību akti atbilst Līgumam un ECBS Statūtiem.

Dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, un tiesiskā konverģence

Bulgārija, kuras nacionālie tiesību akti tiek vērtēti šajā ziņojumā, ir dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, t. i., tā vēl nav ieviesusi euro. Akta par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, 5. pants^[18] nosaka, ka Bulgārija no pievienošanās dienas piedalās Ekonomikas un monetārajā savienībā kā dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, kā tā definēta Līguma 139. pantā.

Tiesiskās konverģences vērtēšanas mērķis ir palīdzēt Padomei pieņemt lēmumus par to, kuras dalībvalstis izpilda "saistības attiecībā uz ekonomiskās un monetārās savienības izveidi" (Līguma 140. panta 1. punkts). Tiesiskajā jomā šādi nosacījumi īpaši attiecas uz centrālās bankas neatkarību un NCB tiesisko integrāciju Eurosistēmā.

Tiesiskā novērtējuma struktūra

Tiesiskajā novērtējumā kopumā ievērota iepriekšējo ECB un EMI tiesiskās konverģences ziņojumu uzbūve.^[19]

Nacionālo tiesību aktu atbilstība aplūkota, ņemot vērā tiesību aktus, kas stājās spēkā pirms 2025. gada 15. aprīļa.

2.2.2. Pielāgošanas apjoms

Pielāgošanas jomas

Lai noteiktu jomas, kurās nepieciešama nacionālo tiesību aktu pielāgošana, tiek vērtēti šādi jautājumi:

• atbilstība Līguma (130. pants) un ECBS Statūtu (7. un 14.2. pants) noteikumiem par NCB neatkarību, NCB lēmējinstitūciju locekļiem un prezidentiem;
• atbilstība konfidencialitātes noteikumiem (ECBS Statūtu 37. pants);
• atbilstība monetārās finansēšanas (Līguma 123. pants) un privileģēta režīma aizlieguma (Līguma 124. pants) noteikumiem;
• vienotas euro rakstības ievērošana, kas prasīta ES tiesību aktos, un
• NCB tiesiskā integrācija Eurosistēmā (īpaši saistībā ar ECBS Statūtu 12.1. un 14.3. pantu).

"Atbilstība" pretēji "saskaņošanai"

Līguma 131. pantā noteikts, ka jānodrošina, lai nacionālie tiesību akti ir "saderīgi" ar Līgumiem un ECBS Statūtiem; tāpēc visas neatbilstības jānovērš. Šā pienākuma izpildes nepieciešamību neietekmē ne Līgumu un ECBS Statūtu prioritāte pār nacionālajiem tiesību aktiem, ne nesaderības raksturs.

Nacionālajiem tiesību aktiem izvirzītā "saderības" prasība nenozīmē, ka Līgumā noteikta prasība "saskaņot" NCB statūtus savstarpēji vai ar ECBS Statūtiem. Nacionālās atšķirības var turpināt pastāvēt tiktāl, ciktāl tās neierobežo ES neatgriezeniski uzticēto kompetenci monetārajos jautājumos. ECBS Statūtu 14.4. pantā tiešām noteikts, ka NCB atļauts veikt funkcijas, kas atšķiras no ECBS Statūtos noteiktajām funkcijām, ar noteikumu, ka to izpilde netraucē ECBS mērķu un uzdevumu izpildi.^[20] Nosacījumi, kas atļauj šādu papildu funkciju iekļaušanu NCB statūtos, skaidri atspoguļo situācijas, kurās var saglabāties atšķirības. Tātad termins "saderīgs" vairāk liecina, ka nacionālie tiesību akti un NCB statūti jākoriģē, lai novērstu neatbilstības Līgumiem un ECBS Statūtiem un nodrošinātu NCB integrāciju ECBS nepieciešamajā līmenī. Konkrēti, būtu jāmaina jebkādi noteikumi, kas ierobežo Līgumā noteikto NCB neatkarību un tās kā ECBS neatņemamas daļas lomu. Tāpēc, lai to panāktu, nepietiek paļauties vienīgi uz ES tiesību aktu prioritāti pār nacionālajiem tiesību aktiem.

Līguma 131. pantā noteiktais pienākums aptver tikai nesaderību ar Līgumiem un ECBS Statūtiem. Tomēr ar tiem būtu jāsaskaņo nacionālie tiesību akti, kuri neatbilst šajā Konverģences ziņojumā aplūkotajām pielāgošanas jomām svarīgiem ES sekundārajiem tiesību aktiem. ES tiesību aktu prioritāte neietekmē nacionālo tiesību aktu pielāgošanas pienākumu. Šī vispārīgā prasība izriet ne vien no Līguma 131. panta, bet arī no Eiropas Savienības Tiesas prakses.^[21]

Līgumos un ECBS Statūtos nav noteikts veids, kādā būtu jāpielāgo nacionālie tiesību akti. Tādējādi saderību var nodrošināt, par spēkā neesošiem pasludinot jebkādus nacionālos tiesību aktus, kuri nav saderīgi ar ES tiesību aktiem, vai atsaucoties uz Līgumiem un ECBS Statūtiem, vai izņēmuma kārtā inkorporējot to noteikumus un atsaucoties uz tiem kā pirmavotiem, ievērojot turpmāk minētos ierobežojumus.

Vienmēr jāizvairās pārpublicēt dalībvalstu tiesiskajam regulējumam tieši piemērojamo Savienības tiesību aktu attiecīgos noteikumus, lietojot to pašu valodu.^[22] Pārpublicēšana var radīt nenoteiktību gan attiecībā uz piemērojamo noteikumu juridisko raksturu un izcelsmi, gan attiecībā uz to spēkā stāšanās datumu. Tas neatbilstu principam, ka Savienības tiesību aktus vienādi piemēro un interpretē visā Savienībā.^[23] Turklāt, ja nacionālajā noteikumā lietotais formulējums atšķiras no attiecīgajā Savienības noteikumā lietotā formulējuma, tiek radīts jauns regulatīvais saturs. Saskaņā ar Līguma 2. panta 1. punktu Savienības ekskluzīvā kompetence monetārās politikas jomā liedz dalībvalstīm pieņemt noteikumus, ar ko, ņemot vērā to mērķi un saturu, paredz tiesību normas, ar kurām regulē euro kā vienotās valūtas izmantošanu, ja vien dalībvalstis nav pilnvarotas šādi rīkoties.^[24] Šajā kontekstā monetārās politikas jēdziens neaprobežojas vien ar tās operacionālo īstenošanu, kas saskaņā ar Līguma 127. panta 2. punkta pirmo ievilkumu ir viens no Eurosistēmas galvenajiem uzdevumiem. Tam ir arī regulatīvs aspekts, kura mērķis ir garantēt euro kā vienotās valūtas statusu.^[25]

Ārkārtas apstākļos dalībvalstu tiesiskajam regulējumam tieši piemērojamo Savienības tiesību aktu attiecīgos noteikumus drīkst pārpublicēt, lietojot to pašu valodu, lai nodrošinātu saskaņotību un saprotamību personām, kurām tie piemērojami. Ja pastāv šādi ārkārtas apstākļi, kas ļauj pārpublicēt tieši piemērojamos Savienības tiesību aktu noteikumus, tie būtu jāpārpublicē precīzi, nemainot formulējumu.^[26] Turklāt noteikumi būtu jāpārpublicē tikai tādā apmērā, kādā to pieļauj ārkārtas apstākļi. Tomēr šādi ārkārtas apstākļi nepastāv, ja tieši piemērojamie Savienības tiesību aktu noteikumi ir pietiekami saskaņoti un visaptveroši, tādējādi tie nav jāatkārto vai jāatspoguļo nacionālajos tiesību aktos.^[27] Ja tieši piemērojamie Savienības tiesību aktu noteikumi ir svarīgi tikai nacionālo tiesību aktu aptverto jomu kontekstā, nacionālajos tiesību aktos uz šiem noteikumiem nav jāatsaucas. Ja iepriekš minēto iemeslu dēļ nacionālajos tiesību aktos pārpublicē tieši piemērojamos Savienības tiesību aktu noteikumus, tie būtu skaidri jāformulē, kā arī būtu jāprecizē, ka šie noteikumi ir vai nu "saskaņā ar" attiecīgajiem Savienības tiesību aktu noteikumiem, vai "atbilst" tiem, proti, tiek pārpublicēti tikai tāpēc, lai nacionālos tiesību aktus atspoguļotu plašākā kontekstā, vai "neskar" attiecīgos Savienības tiesību aktu noteikumus, proti, valsts iestāde izmanto atlikušo kompetenci, kas pārsniedz ECBS un Eurosistēmas kompetenci.^[28]

Turklāt, lai nodrošinātu un saglabātu nacionālo tiesību aktu saderību ar Līgumiem un ECBS Statūtiem, ES iestādēm un dalībvalstīm jākonsultējas ar ECB par tās kompetencē esošo tiesību aktu projektu noteikumiem saskaņā ar Līguma 127. panta 4. punktu un 282. panta 5. punktu un ECBS Statūtu 4. pantu. Padomes Lēmums 98/415/EK^[29] nepārprotami prasa, lai dalībvalstis veiktu šā pienākuma izpildes nodrošināšanai vajadzīgos pasākumus.

2.2.3. NCB neatkarība

Attiecībā uz centrālās bankas neatkarību dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004., 2007. vai 2013. gadā, bija jāpielāgo nacionālie tiesību akti, lai izpildītu attiecīgos Līguma un ECBS Statūtu nosacījumus un tie būtu spēkā attiecīgi 2004. gada 1. maijā, 2007. gada 1. janvārī un 2013. gada 1. jūlijā.^[30] Zviedrijā nepieciešamajiem pielāgojumiem bija jāstājas spēkā līdz ECBS izveidei 1998. gada 1. jūnijā.

Centrālās bankas neatkarība

EMI 1995. gada novembrī izstrādāja centrālās bankas neatkarības pazīmju sarakstu (tas vēlāk detalizēti aprakstīts 1998. gada Konverģences ziņojumā), kas tolaik bija dalībvalstu nacionālo tiesību aktu, īpaši NCB statūtu, novērtējuma pamats. Centrālās bankas neatkarības jēdziens ietver dažādus atsevišķi vērtējamus neatkarības veidus, t. i., funkcionālo, institucionālo, personisko un finansiālo neatkarību. Dažu pēdējo gadu laikā šo centrālās bankas neatkarības aspektu analīze precizēta ECB sniegtajos atzinumos. Šie aspekti veido dalībvalstu, uz kurām attiecas izņēmums, nacionālo tiesību aktu un Līgumu un ECBS Statūtu konverģences pakāpes novērtējuma pamatu.

Funkcionālā neatkarība

Centrālās bankas neatkarība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis tāda mērķa sasniegšanai, kuram vajadzētu būt skaidri noteiktam un dominējošam salīdzinājumā ar jebkuru citu mērķi. Funkcionālajai neatkarībai nepieciešams katras NCB galveno mērķi noteikt nepārprotami, juridiski precīzi un pilnīgā saskaņā ar Līgumā noteikto galveno mērķi – cenu stabilitāti. Šo mērķi panāk, nodrošinot NCB ar nepieciešamajiem līdzekļiem un instrumentiem tā sasniegšanai neatkarīgi no jebkuras citas iestādes. Līguma prasība attiecībā uz centrālās bankas neatkarību atspoguļo vispārējo viedokli, ka galveno mērķi – cenu stabilitāti – vislabāk nodrošinās pilnībā neatkarīga iestāde ar precīzi formulētām pilnvarām. Centrālo banku neatkarība ir pilnībā saderīga ar NCB atbildību par to pieņemtajiem lēmumiem. Tas ir svarīgs aspekts, lai veicinātu uzticēšanos banku neatkarīgajam statusam. Tas ietver pārredzamību un dialogu ar trešajām personām.

Attiecībā uz termiņiem Līgumā nav precīzi noteikts, kad to dalībvalstu NCB, uz kurām attiecas izņēmums, jānodrošina atbilstība galvenajam – cenu stabilitātes – mērķim, kas noteikts Līguma 127. panta 1. punktā un 282. panta 2. punktā un ECBS Statūtu 2. pantā. Attiecībā uz dalībvalstīm, kuras ES pievienojās pēc euro ieviešanas datuma ES, nav skaidrs, vai šā pienākuma izpilde būtu jāsāk no pievienošanās datuma vai no datuma, kurā šajās dalībvalstīs ieviests euro. Lai gan Līguma 127. panta 1. punktu nepiemēro dalībvalstīm, uz kurām attiecas izņēmums (sk. Līguma 139. panta 2. punkta c) apakšpunktu), ECBS Statūtu 2. pantu šādām dalībvalstīm piemēro (sk. ECBS Statūtu 42.1. pantu). ECB uzskata, ka NCB pienākums par galveno mērķi noteikt cenu stabilitāti ir spēkā no 1998. gada 1. jūnija Zviedrijas gadījumā un no 2004. gada 1. maija, 2007. gada 1. janvāra un 2013. gada 1. jūlija to dalībvalstu gadījumā, kuras šajos datumos pievienojās ES. Tas pamatojas uz to, ka viens no ES pamatprincipiem, t. i., cenu stabilitāte (Līguma 119. pants), piemērojams arī tām dalībvalstīm, uz kurām attiecas izņēmums. Tas pamatojas arī uz Līguma mērķi visām dalībvalstīm censties panākt makroekonomisko konverģenci, t. sk. cenu stabilitāti, kas ir šo regulāro ECB un Eiropas Komisijas ziņojumu nolūks. Šis secinājums balstīts arī uz centrālās bankas neatkarības loģisko pamatojumu – neatkarība attaisnojas tikai tad, ja prioritāte ir vispārējais cenu stabilitātes mērķis.

Valstu novērtējumi šajā ziņojumā balstīti uz šiem secinājumiem attiecībā uz laiku, kad to dalībvalstu NCB, uz kurām attiecas izņēmums, ir pienākums noteikt cenu stabilitāti kā savu galveno mērķi.

Institucionālā neatkarība

Institucionālā neatkarība ir atspoguļota Līguma 130. pantā un ECBS Statūtu 7. pantā. Abu šo pantu nosacījumi aizliedz NCB un to lēmējinstitūciju locekļiem lūgt vai pieņemt norādījumus no ES iestādēm vai struktūrām, no jebkuras dalībvalsts valdības vai kādas citas iestādes. Turklāt tie aizliedz ES iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, kā arī dalībvalstu valdībām censties ietekmēt tos NCB lēmējinstitūciju locekļus, kuru lēmumi var ietekmēt ar ECBS saistīto NCB uzdevumu izpildi. Lai nacionālie tiesību akti atspoguļotu Līguma 130. pantu un ECBS Statūtu 7. pantu, tajos vajadzētu būt ietvertiem abiem aizliegumiem un šie tiesību akti nedrīkstētu ierobežot to piemērošanas jomu.^[31] Šādas centrālo banku neatkarības atzīšana nenozīmē to atbrīvojumu no visu tiesību normu piemērošanas un nepasargā tās no jebkādu tiesību aktu darbības.^[32]

Neatkarīgi no tā, vai NCB ir valsts iestāde, īpaša publisko tiesību iestāde vai vienkārši akciju sabiedrība, pastāv risks, ka īpašnieks, pamatojoties uz īpašumtiesībām, var ietekmēt tās lēmumu pieņemšanu attiecībā uz uzdevumiem, kas saistīti ar ECBS.^[33] Šāda ietekme, kas īstenota, izmantojot akcionāru tiesības vai citādi, var ietekmēt NCB neatkarību, tāpēc tā būtu jāierobežo ar likumu.

Centrālās bankas tiesiskajam regulējumam jānodrošina stabils ilgtermiņa pamats centrālās bankas darbībai. NCB institucionālās uzbūves biežas pārmaiņas, kas ietekmē tās organizatorisko vai pārvaldības stabilitāti, varētu negatīvi ietekmēt NCB institucionālo neatkarību.^[34]

Ārkārtas gadījumos būtu jāievēro arī institucionālā neatkarība. Tikai tad, ja izpildīti Līguma 347. panta nosacījumi, valsts iestādes uz laiku un izņēmuma kārtā drīkst pildīt vienīgi ECBS kompetencē esošas pilnvaras. Svarīgākais brīdis šāda novērtējuma veikšanai ir pēc konkrēta pasākuma pieņemšanas. Līguma 347. panta izņēmuma rakstura dēļ dalībvalstīm vajadzētu atturēties no preventīvu tiesību aktu pieņemšanas, ja nav iestājušies Līguma 347. pantā noteiktie apstākļi.^[35]

Aizliegums sniegt norādījumus

Trešo personu tiesības sniegt norādījumus NCB, to lēmējinstitūcijām vai šo lēmējinstitūciju locekļiem ir pretrunā ar Līgumu un ECBS Statūtiem, ja tas skar ar ECBS saistītus uzdevumus.

Jebkurai NCB iesaistīšanai finansiālās stabilitātes nostiprināšanas pasākumu īstenošanā jābūt saderīgai ar Līgumu, t. i., NCB funkcijas jāveic veidā, kas pilnībā atbilst NCB funkcionālajai, institucionālajai un finansiālajai neatkarībai, lai nodrošinātu Līgumā un ECBS Statūtos noteikto uzdevumu atbilstošu izpildi.^[36] Ja nacionālie tiesību akti nosaka NCB funkcijas, kas pārsniedz padomdevēja funkcijas un prasa uzņemties papildu uzdevumus, jānodrošina, ka šo uzdevumu īstenošana neietekmē NCB spējas pildīt ar ECBS saistītos uzdevumus ne operacionālā, ne finansiālā ziņā.^[37] Turklāt, iekļaujot NCB pārstāvjus koleģiālu uzraudzības lēmējinstitūciju vai citu iestāžu sastāvā, rūpīgi jāapsver NCB lēmējinstitūciju locekļu personiskās neatkarības aizsargmehānismi.^[38]

Aizliegums apstiprināt, apturēt, anulēt vai atlikt lēmumus

Trešo personu tiesības apstiprināt, apturēt, anulēt vai atlikt NCB lēmumus ir pretrunā ar Līgumu un ECBS Statūtiem, ja tas skar ar ECBS saistītus uzdevumus.^[39]

Aizliegums grozīt lēmumus juridisku apsvērumu dēļ

Citu iestāžu, izņemot neatkarīgas tiesas, tiesības juridisku apsvērumu dēļ grozīt ar ECBS uzdevumu izpildi saistītus lēmumus ir pretrunā ar Līgumu un ECBS Statūtiem, jo šo uzdevumu izpildi nedrīkst pakļaut pārvērtēšanai politiskā līmenī. NCB prezidenta tiesības juridisku apsvērumu dēļ apturēt ECBS vai NCB lēmējinstitūcijas pieņemta lēmuma izpildi un pēc tam to iesniegt politiskajām institūcijām galīgā lēmuma pieņemšanai būtu līdzvērtīgas norādījumu lūgšanai no trešajām personām.

Aizliegums ar balsstiesībām piedalīties NCB lēmējinstitūcijās

Trešo personu pārstāvju dalība NCB lēmējinstitūcijās ar tiesībām balsot par jautājumiem, kas skar NCB veicamu ar ECBS saistītu uzdevumu izpildi, pat ja šāda balss nav izšķiroša, ir pretrunā ar Līgumu un ECBS Statūtiem.^[40] Šāda dalība ir pretrunā ar Līgumu un ECBS Statūtiem pat tad, ja nav balsstiesību, gadījumos, kad šāda dalība traucē minētajām lēmējinstitūcijām pildīt ar ECBS saistītus uzdevumus vai apdraud ECBS konfidencialitātes režīma ievērošanu.^[41]

Aizliegums ex ante konsultācijām saistībā ar NCB lēmumu

NCB ar likumu noteikts pienākums ex ante konsultēties ar trešajām personām attiecībā uz kādu NCB lēmumu nodrošina trešajām personām oficiālu mehānismu galīgā lēmuma ietekmēšanai un tāpēc ir pretrunā ar Līgumu un ECBS Statūtiem.

Tomēr NCB un trešo personu dialogs, pat ja tā pamatā ir likumā noteikti pienākumi sniegt informāciju un apmainīties viedokļiem, atbilst centrālās bankas neatkarībai ar nosacījumu, ka:

• nenotiek iejaukšanās NCB lēmējinstitūciju locekļu neatkarībā;
• pilnībā tiek respektēts NCB prezidentu kā ECB lēmējinstitūciju locekļu īpašais statuss un
• tiek ievērotas ECBS Statūtos noteiktās konfidencialitātes prasības.^[42]

NCB lēmējinstitūciju locekļu atbrīvošana no pienākumiem

Likumu prasībām attiecībā uz trešo personu (piemēram, valdību) īstenoto NCB lēmējinstitūciju locekļu atbrīvošanu no pienākumiem (piemēram, saistībā ar pārskatiem) būtu jāietver atbilstoši aizsargmehānismi, lai šādas pilnvaras neaizskartu atsevišķa NCB locekļa spēju patstāvīgi pieņemt ar ECBS uzdevumiem saistītus lēmumus (vai izpildīt ECBS līmenī pieņemtos lēmumus). Šajā nolūkā NCB statūtos ieteikts iekļaut skaidri paustu noteikumu.

Personiskā neatkarība

Arī Līguma 130. pants un ECBS Statūtu 7. un 14.2. pants aizsargā centrālās bankas neatkarību saistībā ar prezidentiem un NCB lēmējinstitūciju locekļiem. Prezidenti ir ECB Ģenerālpadomes locekļi un pēc tam, kad viņu dalībvalstis ievieš euro, kļūst par ECB Padomes locekļiem. Prezidentus nevar uzskatīt par dalībvalstu pārstāvjiem, kad viņi pilda ECB Padomes vai Ģenerālpadomes locekļu pienākumus.^[43] ECBS Statūtu 14.2. pantā noteikts, ka NCB statūtos īpaši jāparedz minimālais prezidenta amata pilnvaru termiņš – pieci gadi. Nodrošināta arī aizsardzība pret prezidentu patvarīgu atbrīvošanu no amata, nosakot, ka viņus var atbrīvot no amata tikai tad, ja viņi vairs neatbilst pienākumu veikšanai vajadzīgajiem nosacījumiem vai atzīti par vainīgiem nopietnā pārkāpumā. Šādos gadījumos ECBS Statūtu 14.2. pants paredz iespēju vērsties Eiropas Savienības Tiesā, kas ir pilnvarota anulēt valsts lēmumu par prezidenta atbrīvošanu no amata.^[44] ECBS Statūtu 14.2. panta izpratnē prezidenta pilnvaru apturēšana uz laiku faktiski nozīmē prezidenta atbrīvošanu no amata.^[45] NCB statūtiem jāatbilst šim noteikumam, kā skaidrots tālāk tekstā.

Līguma 130. pants nosaka aizliegumu valstu valdībām un jebkurām institūcijām ietekmēt NCB lēmējinstitūciju locekļus to uzdevumu izpildē. Konkrēti, dalībvalstis nedrīkst censties ietekmēt NCB lēmējinstitūciju locekļus, izdarot grozījumus nacionālajos tiesību aktos, kas skar to atalgojumu, ievērojot principu, ka šādiem grozījumiem būtu jāattiecas tikai uz locekļiem, kas tiks iecelti amatā nākotnē.^[46] Taču Līguma 130. pantā noteiktās neatkarības prasības netiek pārkāptas, ieviešot NCB lēmējinstitūciju locekļu atalgojuma pārmaiņas, kas ir balstītas uz objektīviem kritērijiem, piemēram, salīdzinot darba samaksu, lai NCB nodrošinātu dažādu hierarhisko pozīciju proporcionalitāti.^[47]

Prezidentu minimālais amata pilnvaru termiņš

Saskaņā ar ECBS Statūtu 14.2. pantu NCB statūtiem jāparedz, ka minimālais prezidenta amata pilnvaru termiņš ir pieci gadi. Tas neaizliedz ilgākus amata pilnvaru termiņus, savukārt neierobežotam amata pilnvaru termiņam nav nepieciešama statūtu pielāgošana, ja iemesli prezidenta atbrīvošanai no amata atbilst ECBS Statūtu 14.2. pantam. Īsākam pilnvaru termiņam nav pamatojuma pat tad, ja tas noteikts tikai pārejas periodā.^[48] Nacionālajiem tiesību aktiem, kas nosaka obligātu pensijas vecumu, būtu jānodrošina, lai pensijas vecuma sasniegšana nepārtrauktu ECBS Statūtu 14.2. pantā paredzēto minimālo amata pilnvaru termiņu. NCB prezidentam šādam termiņam ir prioritāte attiecībā pret obligāto pensijas vecumu.^[49] Ja tiek grozīti NCB statūti, tiesību aktam, ar kuru tiek veikti grozījumi, būtu jānodrošina prezidenta un citu ar ECBS saistītu uzdevumu veikšanā iesaistītu lēmējinstitūciju locekļu amata pilnvaru termiņa aizsardzība.^[50]

Pamatojums prezidentu atbrīvošanai no amata

NCB statūtiem jānodrošina, ka prezidentus nevar atbrīvot no amata tādu iemeslu dēļ, kuri nav minēti ECBS Statūtu 14.2. pantā. Šajā Statūtu pantā minētās prasības mērķis ir neļaut iestādēm, kuras ir iesaistītas prezidentu iecelšanā amatā, īpaši konkrētajai valdībai vai parlamentam, patvarīgi atbrīvot prezidentu no amata. NCB statūtos būtu jāsvītro jebkāda nesaderība ar ECBS Statūtu 14.2. pantā paredzētajiem atbrīvošanas iemesliem vai arī jāatsakās no norādēm uz atbrīvošanas iemesliem (jo Statūtu 14.2. panta noteikumi ir tieši piemērojami).^[51] Kad prezidenti ir ievēlēti vai iecelti, viņu atbrīvošana no amata var notikt, vienīgi pamatojoties uz ECBS Statūtu 14.2. pantā minētajiem iemesliem, pat ja prezidenti vēl nav uzsākuši pienākumu izpildi. Tā kā nosacījumi par centrālās bankas prezidenta atbrīvošanu no amata ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, to piemērošana un interpretācija nav atkarīga no nacionālā konteksta.^[52] Visbeidzot, atbilstoši tai piešķirtajām pilnvarām saskaņā ar ECBS Statūtu 14.2. panta otro daļu šie jēdzieni jāinterpretē Eiropas Savienības Tiesai.^[53]

Pārējo ar ECBS saistītu uzdevumu izpildē iesaistīto NCB lēmējinstitūciju locekļu amata pilnvaru termiņa nodrošinājums un pamatojums atbrīvošanai no amata

Piemērojot tādus pašus noteikumus, kādi nosaka prezidenta amata pilnvaru termiņu un pamatojumu atbrīvošanai no amata, citiem NCB lēmējinstitūciju locekļiem, kuri veic ar ECBS saistītu uzdevumu izpildi, nodrošina arī šo personu personisko neatkarību.^[54] Līguma 130. pantā un ECBS Statūtu 7. pantā atsaucas uz NCB lēmējinstitūciju locekļiem, nevis konkrēti uz prezidentiem. Tas ir īpaši svarīgi, ja prezidents ir "pirmais starp līdzīgiem" kolēģiem ar vienādām balsstiesībām vai ja šie citi locekļi iesaistīti ar ECBS saistītu uzdevumu veikšanā.

Tiesības uz lēmumu pārskatīšanu tiesā

Lai, vērtējot pamatojumu atbrīvošanai no amata, ierobežotu politiskās rīcības brīvības iespējas, prezidentiem, kā arī citiem NCB lēmējinstitūciju locekļiem jāparedz tiesības jebkuru lēmumu par viņu atbrīvošanu no amata iesniegt pārskatīšanai neatkarīgā tiesā.

ECBS Statūtu 14.2. pantā noteikts, ka no amata atbrīvotie prezidenti šo lēmumu var nodot pārskatīšanai Eiropas Savienības Tiesā. Eiropas Savienības Tiesa ir pilnvarota atcelt valsts pasākumu atbrīvošanai no amata, ja tiek konstatēts, ka tas ir pretrunā ar Savienības tiesībām.

Pamatojoties uz Līguma 130. pantu un ECBS Statūtu 7. pantu, nacionālajos tiesību aktos būtu jāparedz citu ar ECBS saistītu uzdevumu izpildē iesaistīto NCB lēmējinstitūciju locekļu tiesības iesniegt lēmumu par viņu atbrīvošanu no amata pārskatīšanai attiecīgās valsts tiesā.^[55] Šīs tiesības var būt gan vispārējo tiesību jautājums, gan īpaša norma. Lai gan šīs tiesības, iespējams, ir nodrošinātas ar vispārējām tiesībām, tiesiskās paļāvības apsvērumu dēļ būtu ieteicams konkrēti noteikt šādas pārskatīšanas tiesības.

Nodrošinājums pret interešu konfliktu

Personiskā neatkarība ietver arī jebkādu interešu konfliktu rašanās novēršanu, kad ar ECBS saistītu uzdevumu izpildē iesaistītu NCB lēmējinstitūciju locekļi veic to pienākumus attiecībā uz savām NCB (NCB prezidenti – arī attiecībā uz ECB) un jebkuras citas šo lēmējinstitūciju locekļu iespējamās funkcijas, kas varētu apdraudēt viņu personisko neatkarību.^[56] Principā dalība ar ECBS saistītu uzdevumu izpildē iesaistītā lēmējinstitūcijā nav savienojama ar citu funkciju veikšanu, kas varētu izraisīt interešu konfliktu. Konkrēti, šādi lēmējinstitūciju locekļi nedrīkst ieņemt amatus un viņiem nedrīkst būt intereses, kas varētu ietekmēt viņu darbību, viņiem pārstāvot valsts izpildvaras vai likumdevējvaras institūcijas vai reģionu vai vietējā līmeņa pārvaldes institūcijas, vai saistībā ar dalību kādā komercorganizācijā. Sevišķi būtu jārūpējas, lai novērstu potenciālus interešu konfliktus saistībā ar lēmējinstitūciju locekļiem, kuriem nav izpildfunkciju.

Finansiālā neatkarība

NCB kopējā neatkarība būtu apdraudēta, ja tā nevarētu savu pilnvaru pildīšanai (t. i., ar ECBS saistītu uzdevumu izpildei saskaņā ar Līgumu un ECBS Statūtiem) autonomi izmantot pietiekamus finanšu resursus.^[57]

Dalībvalstis nedrīkst pieļaut, ka to NCB nav pietiekamu finanšu līdzekļu un pietiekama tīrā pašu kapitāla^[58] attiecīgi ar ECBS vai Eurosistēmu saistītu uzdevumu veikšanai. Tā notiktu, piemēram, ja NCB būtu liegts veidot pietiekamus finanšu resursus rezervju vai drošības rezervju veidā, lai kompensētu zaudējumus, īpaši tos, kas izriet no monetārās politikas operācijām, un attiecīgā dalībvalsts iepriekš nenodrošinātu, ka NCB ir nepieciešamie līdzekļi, lai uzņemtos finansiālo slogu, kurš izriet no tādas funkcijas pildīšanas, kas ir ārpus ECBS darbības jomas (piemēram, nepieciešamie līdzekļi, lai spētu samaksāt kompensāciju, kas izriet no šīs funkcijas atbildības regulējuma), vienlaikus saglabājot spēju efektīvi un neatkarīgi veikt ECBS uzdevumus.^[59] Jāatzīmē, ka ECBS Statūtu 28.1. un 30.4. pantā ECB paredzēta iespēja prasīt NCB veikt turpmākus ieguldījumus ECB kapitālā un ieskaitīt papildu līdzekļus ārējās rezervēs.^[60] Turklāt ECBS Statūtu 33.2. pantā noteikts^[61], ka gadījumos, kad ECB radušies zaudējumi, kurus nav iespējams pilnībā segt no vispārējo rezervju fonda, ECB Padome var pieņemt lēmumu kompensēt atlikušos zaudējumus no attiecīgā finanšu gada monetārajiem ienākumiem proporcionāli summām, kas sadalītas NCB, bet nepārsniedzot tās. Finansiālās neatkarības princips nozīmē, ka, izpildot šos nosacījumus, NCB jāspēj netraucēti veikt savas funkcijas.

Visu minēto iemeslu dēļ finansiālā neatkarība nozīmē arī to, ka NCB vienmēr vajadzētu būt pietiekami kapitalizētai. Īpaši būtu jānovērš jebkura situācija, kuras dēļ ilgākā laika periodā NCB tīrais pašu kapitāls ir mazāks par tās statūtkapitālu vai pat negatīvs, t. sk. gadījumos, kad zaudējumi, kas pārsniedz kapitāla un rezervju apjomu, tiek pārnesti uz nākamo periodu.^[62] Katrs šāds gadījums var negatīvi ietekmēt NCB spēju veikt tai noteiktos ar ECBS saistītos uzdevumus. Turklāt šāda situācija var ietekmēt Eurosistēmas monetārās politikas uzticamību. Tāpēc gadījumā, kad NCB tīrais pašu kapitāls kļūst mazāks par tās statūtkapitālu vai pat negatīvs, attiecīgajai dalībvalstij pieņemamā laika periodā savai NCB jānodrošina atbilstošs kapitāla apjoms vismaz statūtkapitāla līmenī, lai ievērotu finansiālās neatkarības principu. Attiecībā uz ECB Padome jau ir atzinusi šā jautājuma nozīmīgumu, pieņemot Padomes Regulu (EK) Nr. 1009/2000.^[63] Tas deva ECB Padomei iespēju lemt par faktisku ECB kapitāla palielinājumu, lai saglabātu kapitāla bāzes pietiekamību ECB darbības atbalstam;^[64] NCB vajadzētu būt finansiāli spējīgām izpildīt šādu ECB lēmumu.

Finansiālās neatkarības jēdziens būtu jāvērtē, ņemot vērā to, vai kāda trešā persona var tieši vai netieši ietekmēt ne tikai NCB veicamo ar ECBS saistīto uzdevumu izpildi, bet arī tās spēju finansiāli (finanšu līdzekļu pietiekamības ziņā) īstenot savas pilnvaras. Šajā ziņā tālāk izklāstītie finansiālās neatkarības aspekti ir īpaši nozīmīgi.^[65] Tās ir finansiālās neatkarības iezīmes, attiecībā uz kurām NCB ir visneaizsargātākās pret ārējo ietekmi.

Budžeta noteikšana

Ja trešajai personai ir tiesības noteikt vai ietekmēt NCB budžetu, tas nav savienojams ar finansiālo neatkarību, ja vien tiesību aktā nav iekļauta drošības klauzula, kura paredz, ka šādas tiesības neietekmē NCB ar ECBS saistītu uzdevumu veikšanai nepieciešamos finanšu līdzekļus.^[66]

Grāmatvedības noteikumi

Pārskati būtu jāsagatavo saskaņā ar vispārējiem grāmatvedības noteikumiem vai NCB lēmējinstitūciju pieņemtajiem noteikumiem. Ja šādus noteikumus pieņēmušas trešās personas, tajos vismaz jāņem vērā NCB lēmējinstitūciju priekšlikumi.

Gada finanšu pārskati būtu jāapstiprina NCB lēmējinstitūcijām, piedaloties neatkarīgiem grāmatvežiem, un var arī pieprasīt, lai tos ex post apstiprina trešās personas (piemēram, valdība vai parlaments). NCB lēmējinstitūcijām būtu jāspēj patstāvīgi un profesionāli lemt par peļņas aprēķinu.

Ja NCB darbība pakļauta valsts revīzijas institūcijas kontrolei vai tādas līdzīgas institūcijas kontrolei, kurai uzticēts pienākums pārbaudīt valsts finanšu izlietojumu, pārbaudes apjomam vajadzētu būt skaidri noteiktam normatīvajos aktos,^[67] tai nevajadzētu ietekmēt NCB neatkarīgo ārējo revidentu darbību^[68] un turklāt atbilstoši institucionālās neatkarības principam tai būtu jāievēro aizliegums dot norādījumus NCB un tās lēmējinstitūcijām un nevajadzētu iejaukties NCB veicamo ar ECBS saistīto uzdevumu izpildē.^[69] Valsts revīzija būtu jāveic, balstoties uz nepolitiskiem, neatkarīgiem un pilnīgi profesionāliem pamatiem.^[70]

Peļņas sadale, NCB kapitāls un finanšu uzkrājumi

Attiecībā uz peļņas sadali NCB statūti var noteikt, kā sadalāma tās peļņa. Ja šādu noteikumu nav, lēmums par peļņas sadali būtu jāpieņem NCB lēmējinstitūcijai, balstoties uz profesionāliem apsvērumiem un neatkarīgi no trešo personu ieskatiem, ja vien nepastāv nepārprotama drošības klauzula, kas paredz, ka tas neietekmē finanšu līdzekļus, kuri nepieciešami, lai NCB varētu veikt ar ECBS saistītus uzdevumus.^[71]

Peļņu var ieskaitīt valsts budžetā tikai pēc tam, kad segti iepriekšējo gadu uzkrātie zaudējumi un radīti finanšu uzkrājumi, kas nepieciešami NCB kapitāla un aktīvu patiesās vērtības nodrošināšanai.^[72] Pagaidu vai ad hoc likumdošanas pasākumi, kas ietver norādījumus NCB saistībā ar tās peļņas sadali, nav pieļaujami.^[73] Līdzīgi arī NCB nerealizēto kapitāla guvumu aplikšana ar nodokli pārkāptu finanšu neatkarības principu.^[74]

Dalībvalsts nedrīkst noteikt NCB kapitāla samazinājumu bez NCB lēmējinstitūciju ex ante piekrišanas; tām jācenšas nodrošināt, ka NCB ir pietiekami finanšu līdzekļi Līguma 127. panta 2. punktā un ECBS Statūtos NCB kā ECBS dalībniecei paredzēto pilnvaru īstenošanai. Šā paša iemesla dēļ grozījumi NCB peļņas sadales noteikumos būtu jārosina un lēmums būtu jāpieņem tikai sadarbībā ar NCB, kas vislabāk spēj novērtēt tai nepieciešamo rezerves kapitāla līmeni.^[75] Attiecībā uz finanšu uzkrājumiem jeb drošības rezervi NCB jābūt tiesībām neatkarīgi veidot finanšu uzkrājumus, lai aizsargātu sava kapitāla un aktīvu patieso vērtību. Dalībvalstis arī nedrīkst kavēt NCB rezerves kapitāla veidošanu tādā apjomā, kāds nepieciešams ECBS dalībniecei savu uzdevumu veikšanai.^[76]

Uzraudzības iestāžu finansiālā atbildība

Vairākumā dalībvalstu finanšu uzraudzības iestādes ir iekļautas NCB. Ja šādas iestādes ir pakļautas NCB neatkarīgai lēmumu pieņemšanai, problēmu nav. Taču, ja likums paredz, ka šīs uzraudzības iestādes tomēr pieņem patstāvīgus lēmumus, ir svarīgi nodrošināt, lai to lēmumi neapdraudētu NCB finanses kopumā. Šādos gadījumos nacionālajos tiesību aktos būtu jāparedz, ka NCB ir galīgā kontrole pār jebkuru uzraudzības iestāžu lēmumu, kas varētu ietekmēt NCB neatkarību, īpaši tās finansiālo neatkarību.^[77]

Autonomija personāla jautājumos

Dalībvalstis nav tiesīgas pasliktināt NCB iespējas pieņemt darbā un noturēt kvalificētus darbiniekus, kas NCB nepieciešami, lai neatkarīgi pildītu Līgumā un ECBS Statūtos tai noteiktos uzdevumus.^[78] Turklāt NCB arī nedrīkst nostādīt tādā situācijā, kad tā savu personālu kontrolē tikai daļēji vai nekontrolē vispār vai kad dalībvalsts valdība var ietekmēt NCB politiku personāla jautājumos.^[79] Par jebkuriem grozījumiem tiesību aktu normās attiecībā uz NCB lēmējinstitūciju un tās darbinieku atalgojumu būtu jālemj ciešā un efektīvā sadarbībā ar NCB,^[80] pienācīgi ņemot vērā tās viedokli, lai nodrošinātu NCB nepārtrauktu spēju neatkarīgi pildīt tai uzticētos uzdevumus.^[81] Autonomija personāla jautājumos attiecas arī uz darbinieku pensijām. Turklāt grozījumiem, kuri nosaka NCB personāla atalgojuma samazināšanos, nevajadzētu ietekmēt attiecīgās NCB spēju pārvaldīt savus finanšu līdzekļus, t. sk. tās izmaksātā atalgojuma samazināšanas rezultātā radušos līdzekļus.^[82]

Īpašums un īpašumtiesības

Trešo personu tiesības iejaukties vai sniegt norādījumus NCB saistībā ar īpašumu, kas atrodas NCB turējumā, nav savienojamas ar finansiālās neatkarības principu.

2.2.4. Konfidencialitāte

ECBS Statūtu 37. pantā noteiktais ECB un NCB darbinieku, kā arī ECB un NCB vadības struktūru locekļu pienākums neizpaust dienesta noslēpumu var veicināt līdzīgu nosacījumu iekļaušanu NCB statūtos vai dalībvalstu tiesību aktos. Savienības tiesību aktu un saskaņā ar tiem pieņemto noteikumu prioritāte nozīmē arī to, ka nacionālajiem tiesību aktiem par trešo personu piekļuvi dokumentiem jāatbilst attiecīgajām Savienības tiesību aktu, t. sk. ECBS Statūtu 37. panta, normām un tie nedrīkst izraisīt ECBS konfidencialitātes režīma pārkāpumus.^[83] Valsts revīzijas iestādes vai tai līdzīgas struktūras piekļuve NCB konfidenciālai informācijai un dokumentiem jānodrošina tikai likumā paredzēto informāciju saņemošās struktūras uzdevumu veikšanai nepieciešamajā apjomā, nekaitējot ECBS neatkarībai un ECBS konfidencialitātes režīmam, kas jāievēro NCB lēmējinstitūciju locekļiem un NCB darbiniekiem.^[84] NCB jānodrošina, lai šādas iestādes aizsargātu tām nodotās informācijas un dokumentu konfidencialitāti tādā līmenī, kurš atbilst NCB izmantotajam līmenim.

2.2.5. Monetārās finansēšanas un privileģēta režīma aizliegums

Attiecībā uz monetārās finansēšanas aizliegumu un privileģēta režīma aizliegumu dalībvalstīm, kuras ES pievienojās 2004., 2007. vai 2013. gadā, bija jāpieskaņo nacionālie tiesību akti, lai izpildītu attiecīgos Līguma un ECBS Statūtu nosacījumus, un tiem bija jābūt spēkā attiecīgi 2004. gada 1. maijā, 2007. gada 1. janvārī un 2013. gada 1. jūlijā. Zviedrijā nepieciešamajiem pielāgojumiem bija jāstājas spēkā līdz 1995. gada 1. janvārim.

Monetārās finansēšanas aizliegums

Līguma 123. panta 1. punkts aizliedz pieļaut konta pārtēriņu, kā arī aizliedz ECB vai dalībvalstu NCB nodrošināt jebkādus citus kredīta pakalpojumus ES iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, dalībvalstu centrālajām valdībām, reģionālajām, vietējām vai citām publiskajām iestādēm, citiem publisko tiesību subjektiem vai publiskajiem uzņēmumiem.

Tas aizliedz arī ECB vai NCB tieši pirkt parāda instrumentus no minētajām valsts sektora iestādēm. Līgumā ietverts viens atbrīvojums no monetārās finansēšanas aizlieguma. Tas neattiecas uz kredītiestādēm ar valsts kapitāla līdzdalību, kam saistībā ar rezervju apgādi no centrālajām bankām piemēro tādu pašu režīmu kā privātām kredītiestādēm (Līguma 123. panta 2. punkts). Monetārās finansēšanas aizlieguma piemērošanas precīzā joma tālāk skaidrota Padomes Regulā (EK) Nr. 3603/93,^[85] kas nosaka, ka aizliegums aptver jebkuru valsts sektora saistību finansējumu attiecībā uz trešajām personām.

Monetārās finansēšanas aizlieguma mērķis ir mudināt dalībvalstis īstenot pārdomātu budžeta politiku, nepieļaujot to, ka valsts budžeta deficīta monetārā finansēšana (vai valsts iestāžu privileģēta piekļuve finanšu tirgiem) rada pārmērīgu parāda līmeni vai dalībvalstu pārmērīgu budžeta deficītu.^[86] Tāpēc, lai nodrošinātu aizlieguma striktu piemērošanu, tas jāinterpretē paplašināti, ievērojot tikai dažus ierobežotus izņēmumus, kas noteikti Līguma 123. panta 2. punktā un Regulā (EK) Nr. 3603/93. Tādējādi, lai gan Līguma 123. panta 1. punktā īpaši minēti "kredīta pakalpojumi", t. i., ar pienākumu atmaksāt līdzekļus, aizliegums a fortiori attiecas uz citiem finansēšanas veidiem, t. i., bez pienākuma atmaksāt līdzekļus.

ECB vispārējā nostāja attiecībā uz aizlieguma ievērošanu nacionālajos tiesību aktos galvenokārt veidota, dalībvalstīm konsultējoties ar ECB par nacionālo tiesību aktu projektiem saskaņā ar Līguma 127. panta 4. punktu un 282. panta 5. punktu.^[87]

Nacionālie tiesību akti saistībā ar monetārās finansēšanas aizlieguma piemērošanas jomu

Nacionālie tiesību akti nedrīkst sašaurināt monetārās finansēšanas aizlieguma piemērošanas jomu vai paplašināt ES tiesību aktos noteiktos atbrīvojumus. Piemēram, nacionālie tiesību akti, kas nosaka, ka NCB finansē dalībvalsts finansiālās saistības pret starptautiskajām finanšu iestādēm vai trešajām valstīm, principā ir pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu. Regula (EK) Nr. 3603/93 izņēmuma kārtā ļauj NCB finansēt valsts sektora saistības pret SVF, ja rezultātā rodas prasības ārvalstu valūtās, kam ir visas rezervju aktīviem raksturīgās iezīmes.^[88] Šīs konkrētās iezīmes, kuras nosaka prasījumu rezervju aktīvu kvalitāti, attiecas uz to pieejamību pēc pieprasījuma maksājumu bilances finansējuma vajadzību apmierināšanai un citiem saistītiem mērķiem. Tas nozīmē, ka jānodrošina kredītu kvalitāte un prasību likviditāte.^[89]

Nacionālie tiesību akti, kuros paredzēti NCB uzdevumi

Nacionālie tiesību akti, kuros paredzēti NCB uzdevumi, nedrīkst noteikt valsts sektora saistību finansējumu attiecībā uz trešajām personām. Saskaņā ar ECBS Statūtu 14.4. pantu NCB drīkst veikt uzdevumus, kas nav minēti ECBS Statūtos, ja vien Padome nenolemj, ka tie ir pretrunā ECBS mērķiem un uzdevumiem. Ja dalībvalsts savai NCB noteikusi šādu uzdevumu, attiecīgā NCB ir atbildīga par šā saistošā uzdevuma izpildi. Tomēr, paredzot NCB atbildību un saistības attiecībā uz minēto uzdevumu, dalībvalstīm jāizpilda savas saistības, kuras izriet no Savienības tiesību aktiem un īpaši no Līguma 123. panta 1. punkta.^[90]

Līguma 123. pantā minētais termins "cita veida kredīta pakalpojumi" Padomes Regulas (EK) Nr. 3603/93 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā definēts citstarp kā "valsts sektora saistību finansējums attiecībā uz trešajām personām". Saskaņā ar šo izpratni attiecīgā NCB nedrīkst uzņemties tādas saistības pret trešajām personām, kuras var kļūt saistošas valsts sektoram. Tādējādi attiecīgā NCB nedrīkst finansēt tādas iepriekš pastāvējušas saistības pret trešajām personām, kuras ir saistošas citām valsts iestādēm vai struktūrām, un attiecīgās NCB faktiskais saistību pret trešajām personām finansējums nedrīkst tieši izrietēt no citu valsts iestāžu vai struktūru pasākumiem vai to izdarītajām politikas izvēlēm.^[91]

Centrālās bankas peļņas avansa sadale

Nacionālie tiesību akti nedrīkst paredzēt centrālās bankas peļņas sadali, ja peļņa nav pilnībā fiksēta, uzskaitīta un revidēta. Lai ievērotu monetārās finansēšanas aizliegumu, līdzekļi, kas saskaņā ar spēkā esošajiem peļņas sadales noteikumiem tiek ieskaitīti valsts budžetā, pat daļēji nedrīkst tikt izmaksāti no NCB rezerves kapitāla. Tāpēc peļņas sadales noteikumi nedrīkst skart NCB rezerves kapitālu. Turklāt, kad NCB aktīvi tiek nodoti valstij, atlīdzība par tiem jāmaksā atbilstoši tirgus vērtībai un to nodošanai jānotiek vienlaikus ar atlīdzības samaksu.^[92]

Līdzīgi nav atļauta iejaukšanās citu Eurosistēmas uzdevumu izpildē, piemēram, ārējo rezervju pārvaldīšanā, ieviešot nodokļus teorētiski iespējamam un nefiksētam kapitāla pieaugumam, jo tādējādi izveidotos zināms centrālās bankas kredīta valsts sektoram veids, avansā sadalot nākotnes un nenoteiktu peļņu.^[93]

Valsts sektora saistību pārņemšana

Nacionālie tiesību akti, kas prasa NCB pārņemt agrāk neatkarīgas valsts struktūras saistības kādu uzdevumu un pienākumu nacionālās reorganizācijas rezultātā (piemēram, nododot NCB noteiktus uzraudzības uzdevumus, ko iepriekš veikusi valsts vai neatkarīgas valsts iestādes vai struktūras), pilnībā nenodrošinot NCB pret visām finanšu saistībām, kas izriet no šādas struktūras iepriekšējām darbībām, ir pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu.^[94]

Nacionālie tiesību akti, saskaņā ar kuriem NCB ir atbildīga par tai nacionālajos tiesību aktos noteiktā uzdevuma izpildi, ietvertu pieņēmumu par iepriekš pastāvošām saistībām pret trešajām personām un būtu pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu, ja nebūtu atlīdzināti trešās personas zaudējumi, kas radušies NCB rīcības (t. i., NCB paredzēto noteikumu neizpildes) rezultātā.^[95] Papildus attiecībā uz uzdevumiem, kuru izpildē nepieciešams īstenot ļoti sarežģītus un steidzamus pasākumus (piemēram, ar banku vai centrālo darījuma partneru reorganizāciju vai noregulējumu saistītiem uzdevumiem), no nacionālajiem tiesību aktiem, kas nosaka NCB atbildību šādu uzdevumu izpildē, izrietētu faktiskais saistību pret trešajām personām finansējums, ja NCB saistības neaprobežotos ar nopietniem NCB paredzēto noteikumu izpildes pārkāpumiem.^[96]

Eiropas Savienības Tiesa vēl nav precizējusi, kādi ierobežojumi attiecināmi uz nopietniem NCB paredzēto noteikumu izpildes pārkāpumiem. Ņemot vērā dažādās NCB atbildības tradīcijas dalībvalstu tiesību sistēmās, šādi ierobežojumi var izpausties dažādos veidos, ja tie izslēdz valsts sektora saistību pret trešajām personām efektīvu finansēšanu. Šāda situācija rodas, ja valsts tiesību akti reglamentē rīcību šāda pārkāpuma gadījumā un attiecīgās NCB atbildību klasificē kā rupju neuzmanību, ņemot vērā lietas steidzamību un sarežģītību.^[97] Valsts sektora saistību pret trešajām personām efektīva finansēšana netiek pieļauta arī tad, ja valsts tiesību akti attiecas uz nelikumīgu rīcību, nevis vainu, un ierobežo pārskatīšanu tiesā vai attiecīgu pasākumu ieviešanu, piešķirot attiecīgajai NCB lielu rīcības brīvību, ņemot vērā lietas steidzamību un sarežģītību.^[98]

Finansiāls atbalsts kredītiestādēm un/vai finanšu iestādēm

Nacionālie tiesību akti, kas paredz NCB sniegtu finansējumu maksātnespējīgām kredītiestādēm un/vai citām finanšu iestādēm, ir pretrunā ar monetārās finansēšanas aizliegumu, pat ja NCB finansējumu sniedz neatkarīgi un pēc saviem ieskatiem.

Tādas pašas bažas rodas, ja Eurosistēma sniedz finansējumu kredītiestādei, kas rekapitalizēta, lai atjaunotu tās maksātspēju, tieši izvietojot valsts emitētus parāda instrumentus, ja nepastāv alternatīvi uz tirgus instrumentiem balstīta finansējuma avoti (turpmāk – rekapitalizācijas obligācijas) un ja šādas obligācijas paredzēts lietot kā nodrošinājumu. Šādā gadījumā valsts veiktā kredītiestādes rekapitalizācija, tieši izvietojot rekapitalizācijas obligācijas, kā arī vēlāka rekapitalizācijas obligāciju izmantošana par nodrošinājumu centrālās bankas likviditātes operācijās rada bažas par monetārās finansēšanas aizlieguma pārkāpumu.^[99] Ārkārtas likviditātes atbalstam, ko NCB neatkarīgi un pilnībā pēc saviem ieskatiem sniedz maksātspējīgai kredītiestādei, pamatojoties uz valsts garantijas veidā sniegtu nodrošinājuma vērtspapīru, jāatbilst šādiem kritērijiem: a) jānodrošina, ka NCB sniegtais kredīts ir ar iespējami īsāku termiņu; b) jābūt sistēmiskās stabilitātes aspektu apdraudējumam; c) nedrīkst būt šaubu par valsts garantijas juridisko spēkā esamību un realizējamību saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem; un d) nedrīkst būt šaubu par valsts garantijas ekonomisko atbilstību – tai jāsedz gan aizdevumu pamatsumma, gan procentu maksājumi.^[100]

Finansiāls atbalsts noregulējuma fondiem vai finanšu vienošanām un noguldījumu apdrošināšanas vai ieguldītāju kompensācijas sistēmām

NCB veiktā tāda noregulējuma fonda vai noguldījumu garantiju fonda finansēšana, kurš Līguma 123. panta 1. punkta izpratnē uzskatāms par "publisko tiesību subjektu", neatbilst monetārās finansēšanas aizliegumam. Struktūru uzskata par "publisko tiesību subjektu", ja tā atbilst šādām pazīmēm: a) tā izveidota konkrētam mērķim, lai apmierinātu sabiedrības vajadzības, neveicot ražošanu vai komercdarbību; b) tā ir juridiska persona un c) tā ir tieši atkarīga no Līguma 123. panta 1. punktā minētajām valsts sektora struktūrām. Tiek uzskatīts, ka tieša atkarība no šīm valsts sektora struktūrām pastāv gadījumos, kad tās ir iestādes galvenās finansētājas, vai tās veic iestādes pārvaldības uzraudzību, vai kam valdē, pārvaldē vai uzraudzības padomē vairāk nekā pusi locekļu ieceļ šīs valsts sektora struktūras.^[101]

Pat ja finansējums netiek sniegts "publisko tiesību subjektam", jebkura noregulējuma fonda vai finansiālas vienošanās finansēšana neatbilst monetārās finansēšanas aizliegumam.^[102] Ja NCB darbojas kā noregulējuma iestāde, tai nekādā gadījumā nevajadzētu uzņemties vai finansēt pagaidu finansējuma iestādes vai aktīvu pārvaldības struktūras saistības.^[103] Šajā sakarā valsts tiesību aktiem skaidri jānorāda, ka NCB neuzņemsies vai nefinansēs šādu struktūru saistības.^[104]

Direktīva par noguldījumu garantiju sistēmām^[105] un Direktīva par ieguldītāju kompensācijas sistēmām^[106] paredz, ka noguldījumu garantiju sistēmu un ieguldītāju kompensācijas sistēmu izmaksas jāsedz attiecīgi pašām kredītiestādēm un ieguldījumu sabiedrībām. Izņemot gadījumus, kad tiek finansēts "publisko tiesību subjekts", nacionālie tiesību akti, kas nosaka to, ka NCB, finansējot kredītiestādēm paredzētu valsts noguldījumu garantiju sistēmu vai ieguldījumu uzņēmumiem paredzētu valsts ieguldītāju kompensācijas sistēmu, nepārkāpj monetārās finansēšanas aizliegumu tikai tad, ja tas ir īstermiņa finansējums kā risinājums ārkārtas situācijās, kad pastāv sistēmiskās stabilitātes aspektu apdraudējums, un lēmumi tiek pieņemti pēc NCB ieskatiem.^[107] Konkrēti, centrālo banku atbalsts noguldījumu garantiju sistēmām nedrīkst kļūt par sistemātisku priekšfinansēšanas operāciju.^[108]

Fiskālā aģenta funkcija

ECBS Statūtu 21.2. pants nosaka, ka "ECB un valstu centrālās bankas var darboties kā fiskāli aģenti" "Savienības iestāžu vai struktūru, dalībvalstu valdību, reģionālu vai vietēju iestāžu vai citu publisku iestāžu, vai citu publisko tiesību subjektu vai publisku uzņēmumu vajadzībām". ECBS Statūtu 21.2. panta mērķis ir paskaidrot, ka pēc monetārās politikas jomas pilnvaru nodošanas Eurosistēmai NCB drīkst turpināt sniegt fiskālā aģenta pakalpojumu, ko centrālās bankas parasti nodrošina valdībām un citām valsts iestādēm, nepārkāpjot monetārās finansēšanas aizliegumu. Turklāt Regula (EK) Nr.3603/93 nosaka vairākus nepārprotamus un konkrētus monetārās finansēšanas aizlieguma izņēmumus attiecībā uz fiskālā aģenta funkcijām: a) ir atļauti dienas kredīti valsts sektoram ar nosacījumu, ka tie paliek ierobežoti ar dienu un ka pagarinājums nav iespējams;^[109] b) ir atļauta valsts sektora konta kreditēšana ar trešo personu izdotiem čekiem, pirms maksātāja banka ir debetēta, ja kopš čeka saņemšanas ir pagājis noteikts laika periods, kas atbilst attiecīgās NCB čeku iekasēšanas laikam, ar nosacījumu, ka novirzes, kas var rasties, ir izņēmums, ir niecīgas pēc lieluma un īstermiņā izlīdzinās;^[110] un c) ir atļauts turēt monētas, ko emitējis valsts sektors un kas kreditētas valsts sektoram, ja šo aktīvu vērtība ir mazāka par 10 % no apgrozībā esošajām monētām.^[111]

Valsts tiesību aktiem par fiskālā aģenta funkciju kopumā jāatbilst ES tiesību normām un, konkrēti, jāievēro monetārās finansēšanas aizliegums.^[112] Ņemot vērā ECBS Statūtu 21.2. pantā ietverto skaidro norādi par fiskālā aģenta pakalpojumu sniegšanu, kas ir likumīga funkcija, ko tradicionāli pilda NCB, centrālo banku sniegtie fiskālā aģenta pakalpojumi nepārkāpj monetārās finansēšanas aizliegumu, ja šie pakalpojumi tiek sniegti tikai fiskālā aģenta funkciju jomā un nav uzskatāmi par centrālo banku veiktu valsts sektora saistību finansēšanu attiecībā uz trešajām personām vai centrālo banku veiktu valsts sektora kreditēšanu, kas neatbilst Regulā (EK) Nr. 3603/93 konkrēti definētajiem izņēmumiem.^[113] Valsts tiesību akti, kas ļauj NCB glabāt valdības noguldījumus un apkalpot valdības kontus, nerada bažas par monetārās finansēšanas aizlieguma ievērošanu, ja vien šie akti neļauj izsniegt aizdevumus, ieskaitot konta pārtēriņu uz nakti. Tomēr bažas par monetārās finansēšanas aizlieguma ievērošanu rastos, ja, piemēram, valsts tiesību akti pieļautu atlīdzību par noguldījumiem vai norēķinu konta atlikumiem, kas ir augstāka, nevis zemāka par tirgus procentu likmēm vai vienāda ar tām. Atlīdzība, kas ir augstāka nekā tirgus procentu likme, de facto ir aizdevums, kas ir pretrunā ar monetārās finansēšanas aizlieguma mērķi un tādējādi varētu to apdraudēt. Ir būtiski, lai jebkura atlīdzība par konta atlikumiem atspoguļotu tirgus raksturlielumus, un īpaši svarīgi ir, lai noguldījumu atlīdzības likme korelētu ar to termiņiem.^[114] Turklāt, NCB sniedzot fiskālā aģenta pakalpojumus bez atlīdzības, nerodas bažas par monetāro finansēšanu, ja vien tie ir fiskālā aģenta pamatpakalpojumi.^[115]

Privileģēta režīma aizliegums

Līguma 124. pants nosaka, ka "aizliegti ir visi pasākumi, kas nav pamatoti ar uzraudzības apsvērumiem un kas Savienības iestādēm un struktūrām, dalībvalstu valdībām, reģionālām, vietējām vai citām publiskām iestādēm, vai citiem publisko tiesību subjektiem vai publiskiem uzņēmumiem paredz privileģētu režīmu attiecībās ar finanšu iestādēm." Attiecībā uz monetārās finansēšanas aizliegumu privileģētā režīma aizlieguma mērķis ir mudināt dalībvalstis īstenot pārdomātu budžeta politiku, nepieļaujot to, ka (valsts budžeta deficīta monetārā finansēšana vai) valsts iestāžu privileģēta piekļuve finanšu tirgiem rada pārmērīgu parāda līmeni vai dalībvalstu pārmērīgu budžeta deficītu.^[116]

Saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 3604/93^[117] 1. panta 1. punktu ar privileģētu režīmu saprot jebkuru normatīvo aktu vai citu saistošu tiesību aktu, kurš pieņemts, īstenojot valsts varu, un kurš: a) uzliek par pienākumu finanšu iestādēm iegādāties vai turēt ES iestāžu vai struktūru, centrālo valdību, reģionālo, vietējo vai citu publisko iestāžu, citu publisko tiesību subjektu vai dalībvalstu valsts uzņēmumu saistības vai b) piešķir nodokļu priekšrocības, ko var izmantot tikai finanšu iestādes, vai finanšu priekšrocības, kuras neatbilst tirgus ekonomikas principiem, lai iedrošinātu minētās iestādes iegādāties vai turēt šādas saistības.

NCB kā valsts iestādes nedrīkst veikt pasākumus, kas valsts sektoram nodrošina privileģētu režīmu attiecībās ar finanšu iestādēm, ja šādi pasākumi nav balstīti uz prudenciāliem apsvērumiem. Turklāt NCB ieviestos noteikumus par parāda instrumentu mobilizāciju vai ieķīlāšanu nedrīkst izmantot, lai apietu privileģēta režīma aizliegumu.^[118] Dalībvalstu tiesību akti šajā jomā nedrīkst noteikt šādu privileģētu režīmu.

Regulas (EK) Nr. 3604/93 2. pantā "uzraudzības apsvērumi" definēti kā tādi, "kas pamatojas uz dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kuri balstās uz EK tiesību aktiem vai tiem atbilst un kuri ir paredzēti, lai veicinātu finanšu iestāžu stiprumu tā, lai stiprinātu finanšu sistēmas stabilitāti kopumā un šo iestāžu klientu aizsardzību." Prudenciālo apsvērumu mērķis ir nodrošināt, lai bankas saglabātu maksātspēju attiecībā pret noguldītājiem.^[119] Prudenciālās uzraudzības jomā ES sekundārie tiesību akti nosaka vairākas prasības, lai nodrošinātu kredītiestāžu stabilitāti.^[120] "Kredītiestāde" ir definēta kā uzņēmums, kas pieņem noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus no klientiem un savā vārdā piešķir aizdevumus.^[121] Turklāt kredītiestādēm, kas parasti tiek sauktas par bankām, nepieciešama kompetentas dalībvalsts iestādes atļauja sniegt pakalpojumus.^[122]

Lai gan obligātās rezerves varētu uzskatīt par daļu no prudenciālajām prasībām, tās ir daļa no NCB darbības regulējuma un vairākumā valstu, t. sk. eurozonā, tiek izmantotas kā monetārās politikas instruments.^[123] Šajā sakarā ECB Pamatnostādnes (ES) 2015/510 (ECB/2014/60)^[124] I pielikuma 2. punkts nosaka, ka Eurosistēmas obligāto rezervju sistēmas mērķi galvenokārt ir naudas tirgus procentu likmju stabilizēšana un strukturāla likviditātes deficīta radīšana (vai palielināšana).^[125] ECB pieprasa eurozonas kredītiestādēm turēt obligātās rezerves (noguldījumu veidā) kontā savā NCB.^[126]

Šis ziņojums aplūko gan nacionālo tiesību aktu, gan NCB pieņemto noteikumu un NCB statūtu atbilstību Līgumā noteiktajam privileģēta režīma aizliegumam. Tomēr šis ziņojums neskar vērtējumu par to, vai dalībvalstu likumi, noteikumi, nolikumi vai administratīvie akti, aizbildinoties ar prudenciālajiem apsvērumiem, netiek izmantoti, lai apietu privileģēta režīma aizliegumu. Šāds vērtējums pārsniedz šā ziņojuma piemērošanas jomu.

2.2.6. Euro vienota rakstība

Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 4. punktā noteikts, ka "Savienība izveido ekonomisko un monetāro savienību, kuras valūta ir euro". Līguma tekstos visās nacionālajās valodās, kurās izmanto latīņu alfabētu, euro nosaukums vienskaitļa nominatīvā konsekventi lietots kā "euro". Tekstā, kas rakstīts, izmantojot grieķu alfabētu, euro rakstība ir "ευρώ", un tekstā, kas rakstīts, izmantojot kirilicu, euro rakstība ir "eвpo".^[127] Atbilstoši tam Regulā (EK) Nr. 974/98 par euro ieviešanu skaidri norādīts, ka vienotās valūtas nosaukumam visās oficiālajās ES valodās jābūt vienādam, ņemot vērā atšķirīgu alfabētu pastāvēšanu. Tādējādi Līgumi nosaka vārda "euro" vienotu rakstību vienskaitļa nominatīvā visos ES un nacionālajos tiesību aktos, ņemot vērā atšķirīgu alfabētu pastāvēšanu.

Pamatojoties uz ES ekskluzīvo kompetenci noteikt vienotās valūtas nosaukumu, jebkādas novirzes no šā noteikuma neatbilst Līgumiem un ir jānovērš.^[128] Lai gan šis princips attiecas uz visiem nacionālajiem tiesību aktiem, vērtējums valstīm veltītajās nodaļās attiecas uz NCB statūtiem un euro ieviešanas tiesību aktiem.

2.2.7. NCB tiesiskā integrācija Eurosistēmā

Nacionālo tiesību aktu (īpaši NCB statūtu, bet arī citu tiesību aktu) noteikumi, kuri varētu kavēt ar Eurosistēmu saistīto uzdevumu vai ECB lēmumu izpildi, traucēs Eurosistēmas efektīvu darbību, kad attiecīgā dalībvalsts būs ieviesusi euro. Tāpēc jāveic nacionālo tiesību aktu pielāgošana, lai attiecībā uz uzdevumiem, kas saistīti ar Eurosistēmu, nodrošinātu atbilstību Līgumam un ECBS Statūtiem. Lai ievērotu Līguma 131. panta noteikumus, nacionālie tiesību akti bija jāpielāgo, lai nodrošinātu to atbilstību līdz ECBS izveidošanas dienai (attiecībā uz Zviedriju) un līdz 2004. gada 1. maijam, 2007. gada 1. janvārim un 2013. gada 1. jūlijam (attiecībā uz dalībvalstīm, kuras pievienojās ES šajos datumos). Taču statūtu prasībām attiecībā uz kādas NCB pilnīgu tiesisko integrāciju Eurosistēmā jāstājas spēkā tikai tajā brīdī, kad tiek īstenota pilnīga integrācija, t. i., datumā, kad dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, ievieš euro.

Galvenās šajā ziņojumā izvērtētās jomas ir tās, kurās statūtu noteikumi varētu kavēt NCB izpildīt Eurosistēmas prasības. Tie ietver noteikumus, kuri: a) varētu kavēt NCB piedalīšanos ECB lēmējinstitūciju noteiktās vienotās monetārās politikas īstenošanā vai b) varētu aizkavēt NCB prezidenta kā ECB Padomes locekļa pienākumu izpildi, vai c) neievēro ECB prerogatīvas, vai d) neatzīst, ka ekskluzīvā kompetence ar ECBS saistītos uzdevumos dalībvalstīs, kuru valūta ir euro, neatgriezeniski uzticēta Savienībai,^[129] vai e) saskaņā ar kuriem NCB, pildot ar ECBS saistītus uzdevumus, ir saistoši valsts iestāžu lēmumi, kas konfliktē ar ECB tiesību aktiem. Atsevišķi analizēti ekonomiskās politikas mērķi, uzdevumi, finanšu noteikumi, valūtas kursa politika un starptautiskā sadarbība. Visbeidzot tiek minētas citas jomas, kurās NCB statūtos varētu būt nepieciešami pielāgojumi.

Ekonomiskās politikas mērķi

Pilnīgai NCB integrācijai Eurosistēmā nepieciešama NCB statūtos izvirzīto mērķu atbilstība ECBS mērķiem, kas noteikti ECBS Statūtu 2. pantā. Tas citstarp nozīmē, ka statūtos noteiktie mērķi ar "nacionālām īpatnībām" jāpielāgo, piemēram, gadījumos, kad statūtu noteikumi attiecas uz pienākumu īstenot monetāro politiku attiecīgās dalībvalsts vispārējās ekonomiskās politikas ietvaros. Turklāt NCB sekundārajiem mērķiem jābūt saskaņotiem ar tās pienākumu atbalstīt ES vispārējo ekonomisko politiku, netraucējot šā pienākuma izpildi, lai veicinātu Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā noteikto ES mērķu sasniegšanu, kas pats par sevi ir mērķis, kurš nedrīkst ierobežot cenu stabilitātes mērķi.^[130]

Uzdevumi

Tādas dalībvalsts, kuras valūta ir euro, NCB uzdevumi galvenokārt noteikti Līgumā un ECBS Statūtos, ņemot vērā NCB kā Eurosistēmas neatņemamas sastāvdaļas statusu. Lai nodrošinātu atbilstību Līguma 131. pantam, NCB statūtos ietvertie noteikumi attiecībā uz uzdevumiem jāsalīdzina ar attiecīgajiem Līguma un ECBS Statūtu noteikumiem un jebkuras neatbilstības jānovērš.^[131] Tas attiecas uz ikvienu noteikumu, kas pēc euro ieviešanas un integrācijas Eurosistēmā kavētu ar ECBS saistītu uzdevumu izpildi, īpaši uz noteikumiem, kuros netiek atzītas ECBS pilnvaras atbilstoši ECBS Statūtu IV nodaļai.

Visos nacionālo tiesību aktu noteikumos par monetāro politiku jāievēro princips, ka ES monetārā politika jāīsteno ar Eurosistēmas starpniecību.^[132] NCB statūti var ietvert noteikumus attiecībā uz monetārās politikas instrumentiem. Šādiem noteikumiem jābūt salīdzināmiem ar Līgumā un ECBS Statūtos ietvertajiem noteikumiem, un jebkura neatbilstība jānovērš, lai nodrošinātu atbilstību Līguma 131. pantam.

Fiskālo norišu monitorings ir uzdevums, ko NCB regulāri veic, lai pienācīgi novērtētu nostāju, kāda jāpauž monetārajā politikā. NCB arī var sniegt savu viedokli par attiecīgajām fiskālajām norisēm, balstoties uz savu monitoringa aktivitāti un ieteikumu neatkarību, ar mērķi dot ieguldījumu Eiropas monetārās savienības pienācīgā funkcionēšanā. NCB monetārās politikas vajadzībām veiktajam fiskālo norišu monitoringam būtu jābalstās uz pilnīgu piekļuvi visiem nepieciešamajiem valsts finanšu datiem. Līdz ar to NCB būtu jānodrošina beznosacījumu, savlaicīga un automātiska piekļuve visai nepieciešamajai valsts finanšu statistikai. Taču NCB lomai nevajadzētu pārsniegt to monitoringa aktivitāšu robežas, kuras izriet no tās pilnvarām īstenot monetāro politiku vai kuras ir saistītas (tieši vai netieši) ar tās pilnvarām īstenot monetāro politiku.^[133] Oficiālas NCB pilnvaras izvērtēt prognozes un fiskālās norises nozīmē uzticēt šai NCB fiskālās politikas veidošanas funkciju (un attiecīgi atbildību par to), kas var radīt risku mazināt Eurosistēmas monetārās politikas pilnvaru īstenošanu un šīs NCB neatkarību.^[134]

Finanšu tirgu satricinājuma risināšanas nacionālās likumdošanas iniciatīvu kontekstā ECB norādījusi, ka jāizvairās no jebkādiem eurozonas naudas tirgus nacionālo segmentu kropļojumiem, jo tas varētu pasliktināt vienotās monetārās politikas īstenošanu. Tas īpaši attiecas uz valsts garantiju izsniegšanu starpbanku noguldījumu nodrošināšanai.^[135]

Dalībvalstīm jānodrošina, ka nacionālajiem likumdošanas pasākumiem attiecībā uz uzņēmumu vai profesionāļu likviditātes problēmām, piemēram, to parādiem finanšu iestādēm, nav negatīvas ietekmes uz tirgus likviditāti. Šādi pasākumi nedrīkst būt pretrunā ar atvērta tirgus ekonomikas principu, kas atspoguļots Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā, jo tie var kavēt kredītu plūsmu, būtiski ietekmēt finanšu iestāžu un tirgu stabilitāti un tādējādi arī Eurosistēmas uzdevumu izpildi.^[136]

Nacionālo tiesību aktu noteikumos, kas NCB piešķir ekskluzīvas tiesības emitēt banknotes, jāatzīst, ka tad, kad ieviests euro, ECB Padomei ir ekskluzīvas tiesības atļaut euro banknošu emisiju saskaņā ar Līguma 128. panta 1. punktu un ECBS Statūtu 16. pantu,^[137] bet tiesības emitēt euro banknotes ir ECB un NCB. Pēc euro ieviešanas nacionālo tiesību aktu noteikumi, kas dod valdībai tiesības ietekmēt tādus jautājumus kā, piemēram, banknošu nominālvērtība, izgatavošana, apjoms vai izņemšana no apgrozības, jāatceļ vai tajos jāatzīst ECB pilnvaras attiecībā uz euro banknotēm, kā norādīts Līguma un ECBS Statūtu noteikumos. Neatkarīgi no atbildības sadalījuma starp valdībām un NCB attiecībā uz monētām attiecīgajos noteikumos jānosaka ECB pilnvaras apstiprināt euro monētu emisijas apjomu pēc euro ieviešanas. Dalībvalsts nedrīkst uzskatīt apgrozībā esošo naudu par tās NCB parādu šīs dalībvalsts valdībai, jo tas grautu vienotās valūtas koncepciju un būtu pretrunā ar Eurosistēmas tiesiskās integrācijas prasībām.^[138]

Attiecībā uz ārējo rezervju pārvaldību^[139] katra dalībvalsts, kas ieviesusi euro un kas nepārskaita oficiālās ārējās rezerves^[140] uz savu NCB, pārkāpj Līgumu. Turklāt trešās personas, piemēram, valdības vai parlamenta, tiesības ietekmēt kādas NCB lēmumus attiecībā uz oficiālo ārējo rezervju pārvaldību ir pretrunā ar Līguma 127. panta 2. punkta trešo ievilkumu. Turklāt NCB jānodrošina ECB ārējo rezervju aktīvi proporcionāli to daļām ECB parakstītajā kapitālā. Tas nozīmē, ka nedrīkst būt juridisku šķēršļu tam, lai NCB pārskaitītu ārējo rezervju aktīvus uz ECB.

Lai gan noteikumi, kas saskaņā ar ECBS Statūtu 34.1. pantu pieņemti statistikas jomā, nepiešķir nekādas tiesības un neuzliek nekādas saistības dalībvalstīm, kuras nav ieviesušas euro, statistikas jomā ECBS Statūtu 5. pants, kas regulē statistiskās informācijas vākšanu, attiecas uz visām dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir ieviesušas euro. Līdz ar to tām dalībvalstīm, kuru valūta nav euro, ir pienākums izveidot un ieviest valsts līmenī visus pasākumus, kādus tās uzskata par atbilstošiem, lai vāktu statistisko informāciju, kas nepieciešama, lai izpildītu ECB statistikas pārskatu sniegšanas prasības^[141] un statistikas jomā laikus sagatavotos tam, lai kļūtu par dalībvalstīm, kuru valūta ir euro.^[142] Nacionālajiem tiesību aktiem, kas nosaka NCB un nacionālo statistikas iestāžu sadarbības regulējumu, jāgarantē, ka NCB neatkarīgi veic uzdevumus, kas tām noteikti ECBS statistikas regulējumā.^[143]

Finanšu noteikumi

ECBS Statūtu finanšu noteikumi ietver finanšu pārskatu,^[144] revīziju,^[145] kapitāla parakstīšanas,^[146] ārvalstu valūtas rezervju aktīvu pārskaitīšanas^[147] un monetāro ienākumu sadales noteikumus.^[148] NCB jāspēj pildīt šajos noteikumos paredzētos pienākumus, tāpēc jāatceļ jebkādi nesaderīgi nacionālie noteikumi.^[149]

Valūtas kursa politika

Dalībvalsts, uz kuru attiecas izņēmums, var saglabāt nacionālos tiesību aktus, kas paredz, ka valdība ir atbildīga par dalībvalsts valūtas kursa politiku, nosakot NCB konsultatīvas un/vai izpildu funkcijas. Tomēr līdz brīdim, kad dalībvalsts ievieš euro, šādiem tiesību aktiem jau jāatspoguļo tas, ka atbildība par eurozonas valūtas kursa politiku nodota ES līmenī saskaņā ar Līguma 138. un 219. pantu.

Starptautiskā sadarbība

Lai ieviestu euro, nacionālajiem tiesību aktiem jāatbilst ECBS Statūtu 6.1. pantam, kas nosaka, ka ECB izlemj, kā ECBS tiek pārstāvēta starptautiskās sadarbības jomā, kas ietver Eurosistēmai uzticētos uzdevumus. Valstu tiesību aktos, kuri ļauj NCB piedalīties starptautiskajās monetārajās iestādēs, jānosaka, ka šādai dalībai nepieciešama ECB piekrišana (ECBS Statūtu 6.2. pants).

Dažādi

Papildus minētajiem jautājumiem attiecībā uz dažām dalībvalstīm ir citas jomas, kurās jāpielāgo valstu noteikumi (piemēram, klīringa un maksājumu sistēmu un informācijas apmaiņas jomā).

3. Valsts kopsavilkums par Bulgāriju

Bulgārijas 12 mēnešu vidējā SPCI inflācija 2025. gada aprīlī bija 2.7 %, t. i., nedaudz zemāka par cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību (2.8 %). Gaidāms, ka šī inflācija tuvākajos mēnešos pakāpeniski palielināsies, atspoguļojot netiešo nodokļu un administratīvi regulējamo cenu pieaugumu, kā arī ilgstošu iekšzemes cenu spiedienu, ko ierobežota darbaspēka piedāvājuma apstākļos rada spēcīgs darba samaksas kāpums, kurš tomēr samazinās. Izlīdzināšanās process ilgtermiņā var arī radīt pozitīvas inflācijas starpības salīdzinājumā ar eurozonu, jo IKP uz vienu iedzīvotāju un cenu līmenis Bulgārijā joprojām ir daudz zemāks nekā eurozonā. Lai gan ar šo izlīdzināšanās procesu saistītās līdzsvara inflācijas atšķirības ir nelielas, tās var radīt bažas, ja vienlaikus būs vērojamas to veicinātas potenciāli nenoturīgas kredītu un aktīvu cenu norises.

Pašlaik uz Bulgāriju neattiecas ES Padomes lēmums par pārmērīga budžeta deficīta esamību. Tās valdības budžeta deficīts 2024. gadā bija 3.0 % no IKP, t. i., atbilstošs 3 % atsauces vērtībai, bet tās valdības bruto parāda attiecība pret IKP bija 24.1 %, t. i., būtiski zemāka par 60 % atsauces vērtību.

Bulgārijas leva divu gadu atsauces periodā no 2023. gada 20. maija līdz 2025. gada 19. maijam piedalījās VKM II. Atsauces periodā leva nav novirzījusies no centrālā kursa. Vienošanās par dalību VKM II pamatojās uz Bulgārijas valsts institūciju ciešu apņemšanos vairākās politikas jomās. Lai gan Bulgārija ir izpildījusi gandrīz visas saistības pēc dalības uzsākšanas VKM II, nepieciešams turpmāks progress, lai novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas (NILLTFN) jomā konstatētos trūkumus. Konkrēti, Bulgārija tiek mudināta paātrināt centienus, lai izpildītu Finanšu darījumu darba grupas (Financial Action Task Force; FATF) pieņemtā rīcības plāna elementus pēc Bulgārijas iekļaušanas pastiprinātai uzraudzībai pakļauto FATF jurisdikciju pelēkajā sarakstā 2023. gada oktobrī.

Atsauces periodā no 2024. gada maija līdz 2025. gada aprīlim Bulgārijas ilgtermiņa procentu likmju vidējais līmenis bija 3.9 %, tātad tas bija zemāks par procentu likmju konverģences kritērija atsauces vērtību (5.1 %). Bulgārijas ilgtermiņa procentu likmju un eurozonas procentu likmes (ar IKP svērtā izteiksmē) starpība atsauces perioda beigās nemainījās un bija 0.9 procentpunkti. Bulgārijas kapitāla tirgus joprojām ir mazāks un daudz vājāk attīstīts nekā eurozonas kapitāla tirgus.

Bulgārijas tiesību akti ir saderīgi ar Līguma 131. pantā noteiktajiem Līgumiem un ECBS Statūtiem.